Reiz man uz dzimšanas dienu uzdāvināja daudz naudu…
Stāsta sākums skan gluži kā no kādas dziesmas. Un vispār, ja runa ir par naudu, tad izpratne par vārdu “daudz” katram ir sava.
Bet manā gadījumā “daudz” nozīmē, ka varu uzreiz nopirkt 20 dažādus rožu krūmus.
Un, lai arī raksts nav par ziediem, tomēr tam ir tiešs sakars ar aizkariem siltumnīcā.
Lieta tāda, kad pēc rožu iegādes vīrs mani aizveda uz audzētavu, kur citu starpā bija daudz polikarbonātu siltumnīcu.
Mani pārsteidza, ka visas siltumnīcas bija “netīras”.
Drīzāk tajās bija speciāli izšļakstīts ūdenī atšķaidīts māls. Tas izskatījās neparasti un neierasti.
Tāpēc es pajautāju īpašniekam: “Kāpēc Jūsu siltumnīcas ir tik netīras? Tur arī gaisma ir trīs reizes mazāk?”
Viņš mani aizveda uz vienu no šādām siltumnīcām. Un parādīja salīdzināšanai vienu un to pašu rožu šķirni.
Viena ziedēja atklātā lauka (zem saules gaismas), bet otra – siltumnīcā, kurā bija izšļakstīti māli.
Lasi vēl: Divi vienā – zemeņu barošana un cīņa ar kaitēkļiem
Ja siltumnīcu īpašnieks man iepriekš nebūtu pateicis, ka tā ir viena un tā pati šķirne, tad es tā vienkārši nenoticētu. Tik ļoti liela bija atšķirība krāsā, pumpuros un zaļajās lapās.
Izrādījās, ka uz lauka audzētie rozes bija domātas pārdošanai kā krūmiem, bet siltumnīcā audzētās griešanai. Pasargājot siltumnīcu no saules stariem, tika rasts labākais veids kā iegūt vēlamo ziedu garumu un krāsu.
Es savas siltumnīcas neapsmērēju ar ūdenī izšķaidītu mālu, lai tās pasargātu no saules stariem, kas varētu sadedzināt augus. Tā vietā es iekaru aizkarus.
Un tagad jau visi mani kaimiņi ir sākuši rīkoties līdzīgi. Tas ir īpaši nepieciešams pavasarī, pēc gurķu un tomātu stādīšanas.
Avots: