Viena no kolēģēm satika mani koridorā, un iečukstēja, ka ir viena sieviete, kura var man izlikt kārtis. Pārbaudīta sieviete! Kolēģe par viņu galvoja. Ieteica noteikti pie viņas aiziet.
Kolēģe ielika man rokā papīra gabaliņu un aizbēga. Nezinu vai es tad ticēju zīlniecēm, nekad ar viņām nebiju saskārusies. Visu vakaru skatījos uz nepazīstamo telefona numuru, un, tā kā mana mamma ieteica pamēģināt, es piezvanīju kaut kādai Marijai.
Nākamajā dienā es devos uz norādīto adresi. Mani sagaidīja parasta sieviete. Viņa uzreiz pateica, ka mans vīrs iemīlējies citā, ka viņš ir aizgājis, bet citā ģimenē laimi neatradīs. Es uzreiz pajautāju, vai tas nozīmē, ka viņš atgriezīsies? Ir cerība? Varat viņu atgriezt?
Marija atbildēja, ka atgriezt vīrieti nav grūti, viņa prot to darīt, bet man pašai to nevajagot. Tas neesot mans vīrietis, mans liktenis. Es sāku raudāt, sacīju, ka bez vīra mana dzīve ir bezjēdzīga, ka negribu citu vīrieti, gribu viņu atgūt.
Tā nu Marija piekrita veikt vienu rituālu, bet man ieteica pirms miega lasīt noteiktus vārdus. Es visu paveicu kā viņa bija teikusi, un pēc diviem mēnešiem, atgriežoties no darba, pagalmā satiku savu vīru.
Viņš teica, ka daudz domājis par mums, ka nožēlo par savu aiziešanu, ka grib atgriezties. Es pati sev neticēju, manī nekas nenotrīcēja! Es skatījos uz viņu un sapratu, ka viņš taču mani nodeva! Negribu būt ar viņu, nepatīkami visu atcerēties. Es atvēru dzīvokļa durvis un aizgāju, nenoklausoties bijušo vīru.
Tagad, kad esmu laimīgi precējusies, bieži atceros to zīlnieci, un domās saku viņai paldies. Es ticu, ka tieši viņa man palīdzēja.
Avots: