Strādāju dzemdību namā par akušieri, un grūtnieces pie mums ierodas dažādas. Ir pilnīgi parastas sievietes, bet mēdz būt arī drusku citādākas.
Dažas ierodas kā īstas “dāmas” ar izteiktu manikīru un frizūrām.
Reiz pie mums ieradās dzemdēt tāda meitene, gluži jauna, glamūrīga, piepumpētām lūpām un telefonu komplektā.
Jāsaka gan, ka viņai paveicās, lai arī dzemdības bija pirmās, kontrakcijas nebija stipras, varēja teikt, ka ciešamas.
Pirmsdzemdību telpā visu laiku sēdēja telefonā, nemitīgi ko ievietoja sociālajos tīklos. Mēs centāmies paņemt meitenei telefonu, bet nekādas cerības!
“Mans īpašums!”, – viņa kliedza, “Jums nav nekādu tiesību!”
Nu Dievs ar viņu. Ar tādu dāmu labāk neielaisties sarunās.
Tā nemanos kontrakcijas noveda līdz dzemdību kulminācijai. Drīz vajadzēja parādīties bērniņam.
Tika izsaukts ārsts.
Ārsts meiteni apskatīja, bet bērniņš bija teju, teju klāt.
Ārsts sacīja kategoriski:
- Ātri uz krēsla!
Burtiski halātiņā viņu uzlikām uz krēsla, nebija laika to noņemt.
Kopumā meitenei vajadzēja pielikt vien nelielu piepūli un jau parādījās mazuļa galviņa.
Un te pēkšņi meitene no halātiņa kabatas izvelk telefonu, pieliecas, cik nu tas ir iespējams viņas stāvoklī, ieliek roku starp kājām un fotogrāfē!
Ārstam acis lielas, seja no dusmām sarkana:
- Telefons!!! Dzemdību zālē! Neuzdrošinieties!
Ātri atņemu viņai telefonu, viņa tik nedaudz atvēra pirkstus no sava “dārguma”, un es to novietoju uz galda.
Turpinājumu lasiet nākošajā lapā
ja nav par ko rakstīt, nerakstiet vispār. pretīgi lasīt tik samākslotu tekstu un ko gan viņa tam bērnam varēja nodarīt? stulbums