Kā piemēru sniegsim patiesu stāstu.
Kādu dienu mēs ar vīru nolēmām pie mājas iestādīt nelielu egli. Nepaguvām pat izņemt koku ārā no podiņa, kā mums klāt pieskrēja mūsu omīte un strikti aizliedza mums to darīt:
“Priežu mežā – lūgties, bērzu birzī – priecāties, bet starp eglēm – pakārties. Vai nu es, vai egle!” Saprotams, ka omīte mums ir daudz svarīgāka, tādēļ iestādījām egli ārpus pilsētas, nomaļā vietā, tuvāk plašiem laukiem.
Koki blakus mājām
Lielākā daļa manu paziņu ir pārliecināti par to, ka egle mājās nes nelaimi. Visam tam klāt es dzirdēji arī neskaitāmus stāstus par cilvēkiem, kurus izseko nelaimju virkne un vientulība kopš brīža, kad viņiem pie mājas logiem uzradusies egle. Izrādās, ka daudzi ticējumi ir nodzīvojuši līdz mūsdienām un tiešām arī strādā.
Dīvaini, vai ne?
Mēs noskaidrojām to, kādus kokus ir labi stādīt pie mājām, bet kurus nekādā gadījumā nevajadzētu stādīt.
Reliģijā egle tiek uzskatīta par svētu koku. Egle ziemā “neguļ”, tādēļ to bieži izmantoja dažādos rituālos. Leģenda vēsta, ka kokam šīs īpašības sniedza Dievs, jo tieši šis koks paslēpa Kristu bēguļošanas laikā uz Ēģipti. Egļu čiekuri tiek uzskatīti par amuletu, bet no egļu skujām pieņemts taisīt vainagus, kas simbolizē jaunā gada ciklu.
Daudzās tautās egle ir kā pavadonis cilvēkam uz mirušo valstību. Tā asociējas ar nāves sakrāla nozīmi, mistisko atbrīvošanu un attīrīšanu. Ne velti apbedīšanas laikā kaps tiek noklāts ar egļu zariem, bet bēru viesi mirušajam nes egļu zaru vainagus. Tiek uzskatīts, ka mirušā cilvēka gars caur spēj nonākt debesīs caur egļu asajām galotnēm, bet burvji, raganas un tie, kas uztaisījuši pašnāvību, paliek dzīvot skukjoku kronī.
Turpinājumu lasiet nākošajā lapā
Comments are closed.