Nolēmu paņemt viņus uz masu. Uzzīmēju uz lapām kaķus (kā vien mācēju!) un izliku šos zīmējumus visā mājā un citviet, kur vien varēju: mammai somā, tētim jakas kabatā, pāris zīmējumus saliku uz gultām, pielīmēju pie televizora – pat ledusskapī ieliku! Nopriku pat kaķim mājiņu… Rezultāts gan bija nulle. Tik ļoti saskumu par to.
Lasi vēl: Daugavas krastā trīs narkomāni injicē narkotikas divu mazu bērnu klātbūtnē
Nākamais mans plāns bija panākt to, ka mana mamma atnāks man līdz uz kaķu izstādi. Domāju, ka brīdī, kad viņa tos ieraudzīs, atmaigs un sagribēs vienu paņemt sev līdzi. Taču tā nebūt nebija. Atnācām, pastaigājām, paskatījāmies, viņa ieraudzīja kailos “briesmoņus” (viņai tie prātā palika visvairāk) un aizgājām mājās. Tādu gala rezultātu es tiešām negaidīju. Tagad mammu tiešām neizdosies vairs pierunāt.
Samierināties? Man tik ļoti gribējās pūkainu, mazu kamoliņu. Nolēmu spert izšķirošo soli un vienkārši atnest mājās kaķēnu. Saprotams, ka tieši mājās es viņu neienesu, bet gan atstāju pie mājas durvīm, tieši pirms tam, kad tētis nāca mājās. Es nodomāju, ka viņš jau nu nevarēs tā mierīgi paiet garām kaķēnam. Un notika brīnums! Tētis pažēloja mazo radībiņu un ielaida to mājās. Beidzot tas notika! Tagad man ir mazs kaķēns. Saprotams, ka es varēju palūgt kādam man uzdāvināt kaķēnu vai arī iekrist smagā depresijā, bet šis variants arī strādāja!