Dāmas, es neuzstāju, jo principā, var dzīvot visādi. Var gadiem ilgi gaidīt un cerēt, ka viņš kādreiz noteikti tevi bildinās. pēc piecu gadu ilgas kopdzīves var pašai mesties uz ceļiem, un, pasniedzot viņam saderināšanas gredzenu, teikt: „Esi mans vīrs”. Var mēģināt pierunāt sevi, ka „man tāpat ar viņu ir labi”.
Var lepni dēvēt sevi par sievu pat tad, ja esi vienkārši piedzīvotāja. Var kopā ar viņu kļūt par „birokrātijas” un „pases zīmogu” nīdēju. Var turpināt domāt, ka viņš ir tik ļoti iemīlējies, ka pat baidās jūs apprecēt, jo tad jums būs pārāk labi. Taču ja jūs gribat kļūt par viņa ievu, bet viņš nesaka neko konkrētu, viņš jūs muļķo. Bet ja meitene ļauj sevi muļķot, tad sanāk, ka viņa patiešām ir muļķe.
Lasi vēl: Šīs ir lietas, ko nekad nevajadzētu darīt vīrieša dēļ, jo tas var beigties slikti…
Jūs varat dzīvot tā, kā jums pašām tīk.
Taču jāsaprot, ka mūsdienu vecmeita nav nekāda mūžīgā jaunava. Tā ir sieviete, kas ar vienu vīrieti ir nodzīvojusi trīs gadus, ar otru četrus, ar trešo piecus…
Un tad pēkšņi pienāk 40 gadu vecums, bet viņa joprojām nav precējusies. Un tad vai nu viņa attopas un saka kārtējam „vīram”, ka pēc kāda kopdzīves gada būtu jāprecas, vai jāšķiras, vai arī tērē savus pēdējos fertīlā vecuma gadus viņa saldajiem meliem „mēs jau tāpat esam ģimene”, un tad attopas vienatnē un sakravātiem koferiem. Nelaimīgā muļķe.
Avots: