Lūk, kāds sens ticējums tieši par šo tēmu!
Kāds mazs zēns pavisam agrā vecumā kļuva par bāreni. Viņam pajumti deva kāds attāls radinieks, kas bija ļoti cietsirdīgs cilvēks. Viņš apbižoja bērnu, pacēla pret viņu roku, baroja ar pārtikas pārpalikumiem, par nogrēkošanos iespundēja viņu šķūnī kopā ar žurkām. Tāpat viņš zēnam neļāva rotaļāties ar citiem bērniem. Pēc vienas ārkārtīgi briesmīgas piekaušanas zēns vienkārši neizturēja vairs un aizbēga no mājām.
Viņš ļoti daudz klaiņoja, dzīvoja uz ielas vai pamestās mājās, bieži zaga, kad nebija ko ēst, kā arī bieži gulēja zem klajām debesīm. Kādu reizi viņš aizmiga uz skolas ieejas kāpnēm. Skola bija slavu ieguvusi savu skolotāju dēļ. Šeit bērnus apmācīja ar cīņas mākslām. Bet par skolotāja spējām runāja visi – teju leģendas klīda. Tieši šis skolotājs zēnam sniedza pajumti. Zēns ar vislielāko prieku bija gatavs darīt visus netīros darbus, bet skolotājs, redzēdams zēna tieksmi, sāka lēnām viņu apmācīt ar cīņas mākslu.
Pagāja jau vairāki gadi un zēns pieauga par lielisku jaunieti. Viņš kļuva par lielisku zobena pārvaldītāju. Tagad visi jau runāja par viņa prasmēm. Vecais vīrs pameta šo pasauli, nododot savas zināšanas un skolu zēna pārvaldībā.
Kādu reizi, būdams jau skolotājs, viņš ar saviem skolēniem brauca garām savai dzimtajai vietai. Pie kādas no mājām viņš pamanīja pavisam nevarīgu vecu vīru.
“Tas arī ir tas pats onkulis, no kura es savulaik aizbēgu prom,” tā vīrietis paziņoja saviem skolēniem. Tie nekavējoties ķērās pie zobeniem, gribēdami vīrietim atriebties sava skolotāja vārdā, taču vīrietis viņus apstādināja.
“Nevajag!”, viņš teica, “Viņš ir tas cilvēks, kuram man ir jāpasakās par visu to, kas man pašlaik ir. Ja viņš nebūtu man sniedzis tik daudz bēdu, kas es dzīvē būtu? Tieši pateicoties viņam es atradu savu dzīves aicinājumu. Bet savu sodu viņš jau ir saņēmis – tā ir vientulība un nožēla.”