Lai nodrošinātu kāpu aizsardzību un cilvēku informētību par platāko (vietām līdz 818 m plata) atklāto pelēko kāpu teritoriju Latvijā, Ventspilī, Dienvidrietumu rajonā pie 10. laipas ir uzstādīts informācijas stends par pelēkās kāpas rašanos, un tās nozīmīgumu aizsargājamo augu veģetācijā.
Dienvidrietumu rajonā Ventspils Muzeja projekta “Ziemeļkurzemes kultūrvēsturiskā un dabas mantojuma saglabāšana un tūrisma piedāvājuma attīstība” ietvaros, 2018. gada vasarā tika veikta infrastruktūras izveide. Infrastruktūras ietvaros tika izbūvēti jauni koka celiņi uz jūru, kuri šķērso Eiropas nozīmes aizsargājamās teritorijas Pelēkās kāpas zonu, un tie tika izbūvēti tā, lai saudzīgā veidā radītu pieeju kāpas sasniedzamībai un pieejai Baltijas jūras piekrastei.
Baltijas jūras piekrastē, tai skaitā Ventspils teritorijā ir sastopamas divu tipu pelēkās kāpas: pelēkās kāpas ar zemu lakstaugu veģetāciju un pelēkās kāpas ar krūmiem un kokiem. Pelēkās kāpas ir viens no kāpu attīstības posmiem, tās var uzskatīt par nosacīti stabilām kāpām, jo tajās aktīvā smilšu kustība ir apstājusies vai arī notiek ļoti maz, galvenokārt vētru laikā. Kāpās izveidojies apaugums, kas sastāv galvenokārt no sausumizturīgiem augiem, ķērpjiem un sūnām, kā arī atsevišķiem kokiem un krūmiem. Pelēkajās kāpās ar zemu lakstaugu veģetāciju augāju veido pārsvarā sūnas, ķērpji un zemi daudzgadīgi lakstaugi.
Tipiskās augu sugas šeit ir zilganā kelērija, smilts grīslis, mazais mārsils, pļavas silpurene, kā arī sūnas sirmā sarmenīte un noras vijzobe. Retāk šeit sastopama arī Gmelina alise, smiltāja neļķe un sīkziedu plaukšķene. Pelēkajās kāpās ar krūmiem un kokiem sastopami atsevišķi koki, krūmi vai to grupas, vietām veidojas sīkkrūmu grupas. Visbiežāk sastopamie koki šādās kāpās ir parastā priede, Zviedrijas kadiķis un smiltāja vītols. Retāk sastopams arī Pallasa sausserdis un vilku kārkls.
Mūsdienās pelēkās kāpas ir reti sastopams, jo tas strauji aizaug ar priedēm un krūmiem, un dabīgās sukcesijas rezultātā pārveidojas citā biotopā. Senāk, kad aktīvi notika zvejniecība un jūrā gāja ar mazajām laivām, arī zvejniekiem bija būtiska loma kāpu uzturēšanā. Žāvējot tīklus kāpās, tika radīti traucējumi koku augšanai, tādējādi pasargājot kāpas no apaugšanas ar mežu, informē Dabas aizsardzības pārvalde.