Šajā Krievijas ciematā bija maz jauniešu, pārsvarā tur mitinājās pensionāri, kuri vairs negribēja nekur pārcelties. Taņa dzīvoja kopā ar māti, negribēja no viņas doties sievietei vajadzēja rūpēties par savu māti, kurai bija invaliditāte. Meitene netiecās precēties, jo ciematā neviens viņai pakaļ neskrēja, un viņai neviens nepatika. Mamma ļoti vēlējās, lai meita apprecētos, jo gribēja pēc iespējas ātrāk redzēt savus mazbērnus. Viņa zināja, ka ilgi nedzīvos, un tāpēc nevēlējās atstāt meitu vienu.
– Mammu, nu kā es varu kādu precēt kas tikai nāk priekšā? Es to nevaru bez mīlestības – teica meita.
– Arī ciematā mums ir labi puiši, teica māte. Nē, es jau uz visus esmu aplūkojusi, man neviens nepatīk. Piemēram,ja ņemtu Slaviku, ar galvu viņam viss nav kārtībā, visi viņi skolā apcēla – Taņa atbildēja.
– Viņš ir labs, mazliet dīvains, jā, bet viņš ir cilvēks ar zeltarokām, turklāt viņš daudz strādā, mamma atbildēja.
Mamma nevarēja atstāt savu meitu vienu, tāpēc nolēma, ka viņai jārīkojas pašai. Vecāki deva zaļo gaismu laulībām, bet drīz pēc tam mana māte nomira. Taņa daudz raudāja par savu māti, bet drīz vien viņa pārcēlās uz dzīvi Slavika mājā, lai tā nebūtu tik vientuļa. Viņa redzēja, ka viņam ir problēmas ar galvu, bet saprata – ja viņa izdarīs izvēli par labu Slavikam, viņa no viņa neatteiksies. Māja bija ļoti liela, un bija nepieciešams pārvaldīt mājsaimniecību. Par māja bija atbildīga vīramāte, taču viņa joprojām pieprasīja bērniem palīdzību tās uzkopšanā un mājas darbu veikšanā.
“Tā kā tev nav darba, tu parūpēsiies par māju. Tā ir liela, mums vajadzīga palīdzība”, teica vīramāte.
Taņa nestrīdējās ar vīramāti un vienmēr viņu klausīja. Bija skaidrs, ka viņa ļoti mīl savu otro vedeklu Dašu, bet Taņa viņa nepatika. Dašas vīram Jegoram ļoti patika pastaigāties bet nebija skaidrs, kāpēc viņa izvēlējās viņu. Drīz Daša dzemdēja divus bērnus, un visa ģimene par to priecājās.
Lasi vēl: Zvejnieks bija pārsteigts, kad pie krasta atrada izskalotu vecu kasti. Kad atvēra to, viņš nudien pārbijās
Vīramātei Taņa nepatika, jo viņa nevarēja palikt stāvoklī, un viņa neuzskatīja viņu par pievilcīgu. Slavika māte lika pārim ik dienas iesaistīties mīlas aktivitātēs, lai pēc iespējas ātrāk būtu mazbērni. Sieviete aplūkoja vedeklas apakšveļu un tāpēc bieži par to rājās.
– Kāpēc tu atstāj manu dēlu bez bērniem? Es ceru, ka tu nelieto tabletes, pretējā gadījumā tas labi nebeigsiesi, eica vīramāte.
Taņai ar seksuālo veselību bija kārtībā, un viņa saprata, ka problēmas ir Slavikam, bet viņš negrasījās doties uz slimnīcu.
Kādu dienu vīramāte pamanīja, ka Taņai ir tīra apakšveļa.
– Tu ko, esi nolēmusi no mums noslēpt, ka gaidi bērniņu? jautāja vīramāte.
– Dzirdēju, ka jums ir problēmas ar bērniņa ieņemšanu. Man šajā ziņā viss ir kārtībā, es varu palīdzēt. Un mana māte neatstāsies no tevis, tu pat nevari cerēt – teica Dašas vīrs. Jegors.
Taņa atteicās, pretoties viņam un raudāt, bet viņš viņā neklausījās, bet, gluži pretēji, aizvien vairāk uzmācās. Drīz viņš “padarīja savu darbu” un teica, ka viņa nevienam par to nedrīkst pastāstīt, pretējā gadījumā viņš viņu nogalinās.
– Kāpēc viņai jādzemdē? Viņa dzemdēs tādu pašu, kāds ir Slaviks. Lai dzīvo kopā un nebojā mazuļa dzīvi, teica Daša.
Ko tu gribi? Lai viņa dzemdē? vienalga, kad māte nomirs un mēs visu dabūsim. Varbūt piedzims normāls bērniņš, teica Jegors.
Taņa dzirdēja šo sarunu un bija aizvainota uz vīramāti, jo viņa nespēja noticēt, ka viņš vēlas no viņas atbrīvoties. Pēc dažiem mēnešiem Slaviks nonāca cietumā, un viņam tika piespriests 10 gadu cietumsods.
Tiesa secināja, ka viņš apzadzis zemnieku. Viņš centās visu norakstīt uz saviem garīgajiem traucējumiem, bet tas nepalīdzēja. Vīramāte to nevarēja pārdzīvot, bija ļoti noraizējusies un drīz saslima. Pēc kāda laika Taņa dzemdēja un atgriezās mājā, jo viņai nebija kur iet.
– Es viņu nepieskatīšu, man ir pietiekami daudz bērnu. Lai Taņa par viņu parūpējas, sacīja Daša.
Pāris nolēma atstāt māti un vienkārši pameta māju, lai neredzētu savu slimo māti un Taņu.
Meitene nolēma mazuli nosaukt par Vaņu, un viņš uzauga kā ļoti paklausīgs puisis. Viņa sāka pieskatīt vīramāti, gatavot viņai, ēdienu un rūpēties par viņu, un bija skaidrs, ka vīramāte viņai bija ļoti pateicīga. Vecmāmiņa mīlēja savu mazdēlu, viņa centās pēc iespējas vairāk laika pavadīt kopā ar viņu, jo zināja, ka viņai vairs nav daudz laika, ko dzīvot. Viņai bija žēl Taņas, jo viņa nožēloja, ka iepriekš viņu izsmēja.
“Tikai jūs esat labs cilvēks mūsu ģimenē,” sacīja večiņa.
“Šeit visi ir labi, jums vienkārši ir izlutināti bērni,” sacīja Taņa.
“Piedod man, es tiešām nedomāju, ka tu esi tik laba. Slaviks kļūs vēl sliktāks pēc cietuma, nav jēgas viņu gaidīt. Viņš tevi nemīlēja un nebija tevis vērts. Un Slava ir muļķis, nemaz tevi nenovērtēja. Tāpēc es vēlos, lai jūs sāktu veidot atšķirīgu dzīvi bez visiem. Nebaidies, viss izdosies tikai tad, kad es nomiršu, būs cīņa par mantojumu, esmu pārliecināta,” sieviete teica.
Pēc kāda laika
Pēc kāda laika vecmāmuļa aizgāja mūžībā, un, kā jau Taņa domāja, Jegors viņu izdzina no mājas. Viņa nesaprata, kāpēc dzīve ar viņu bija tik nežēlīga un ko viņa darīja nepareizi. Sieviete devās dzīvot uz mātes māju un nolēma ņemt līdzi krēslu, kuru nezin kāpēc viņai iedeva vīramāte. Viņa saprata, ka tajā ir kaut kas, viņa nolēma to atvērt un redzēja, ka tur ir zelts. Tad Taņa atcerējās, kā Jegors teica, ka viņas māte kaut kur tur zeltu, bet neteica, kur tas atrodas. Taņai bija kauns atstāt visu sev, un viņa gribēja visu atdot mātes dēlam, bet tad izdomāja, ka nevēlas to darīt.
Nu, nedarīšu es to. Vaņa ir viņas likumīgais mazdēls, viņam ir tiesības uz labu dzīvi. Man ir jāatstāj ciemats, jo es šeit nesākšu jaunu dzīvi. Esmu šeit redzējusi tik daudz šausmu, tagad man jābūt laimīgai. Mani izraidīja no savas mājas, tie ir briesmīgi cilvēki. Dašai un Jegoram jau ir bijis daudz, un viņi dzīvos bez zelta, izlēma sieviete.
Drīz Taņa un viņas dēls pameta ciematu, un Jegors viņus nemeklēja, jo bija pārliecināts, ka viņa māte vedeklu nemīlēja un nekad nebūtu atstājusi viņai zeltu. Pēc tam Taņa sāka dzīvot labāk, un viņa vairs neapmeklēja ģimenes māju, jo tā bija saistīta tikai ar sāpēm. Viņa gribēja labāku dzīvi savam bērnam un darīja visu tā labā.
[…] […]
[…] […]