Marina bija ļoti laimīga – septiņus mēnešus viņa bija attiecībās ar lielisku vīrieti vārdā Ņikita, kurš viņu bildināja.
Jaunā sieviete ļoti vēlējās dzīvot kopā ar savu izredzēto, izveidot ģimeni un ātri atrisināt mājokļa jautājumus. Ņikita piedāvāja līdz kāzām pārcelties pie viņa, bet tikai pēc tam sākt meklēt dzīvokli. Marina par to neraizējās, viņa vienkārši gribēja būt blakus mīļotajam, centās iepriecināt vīramāti un rūpējās par omulību mājās. Šādā situācijā pāris dzīvoja līdz pat kāzām.
Drīz ciemos ieradās Marinas vecāki, kuriem ļoti patika vīramāte. Sievietes kolēģi gan viņu brīdināja, ka vīramātes bieži mēģina izjaukt laulību, īpaši, ja viņai pašai bērns piedzimis vēlīnā vecumā. Ņikitas mātei ilgi nebija vīra, bet viņa sapņoja par bērniem, apprecējās un 48 gadu vecumā palika stāvoklī un ļoti sargāja savu dēlu.
Pēc Marinas un Ņikitas kāzām pagāja pāris mēneši, bet vīrs joprojām nebilda ne vārda par pārcelšanos uz atsevišķu mitekli. Jaunlaulātie pat nevarēja pabūt divatā, jo Ņikita no darba pārnāca vēlu, tad visi sasēdās kopā, skatījās televizoru un vakariņoja.
Vīrietim radās problēmas darbā, tāpēc viņš cieta no liela stresa. Brīvdienās viņš pastāvīgi atradās kopā ar māti, un Marina sāka uztraukties par savu vīru. Viņa ļoti vēlējās pavadīt laiku kopā ar dzīvesdraugu, tāpēc nolēma ar viņu parunāt par pārcelšanos.
– Tu ko, ka es negribu atstāt mammu, viņai ir veselības problēmas. Kā viņa varēs dzīvot viena? – teica Ņikita.
– Bet tu taču viņu nepametīsi, mēs varam noīrēt dzīvokli netālu, lai, ja kas, vienmēr atnāktu, – norādīja Marina.
– Un, ja nu viņa saslimst, kā es varēšu viņai palīdzēt? Ja kāds uzspļaut uz saviem vecākiem, tad tā ir viņa problēma, bet man nē, ”sacīja Ņikita.
Sieva visu saprata un vairs neuzsāka sarunu par šo tēmu. Abi nolēma turpināt dzīvot kopā ar māti. Reizēm vecā sieviete patiešām jutās slikti, viņai bija nepieciešama palīdzība. Marina jau plānoja atvaļinājumu – viņa nolēma parūpēties par mājas lietām un palīdzēt vīramātei. Esot viena kopā ar savu vīramāti, sieviete saprata, kas viņa ir par cilvēku.
Tiklīdz dēls devās uz darbu, viņa pārvērtās par īstu raganu. Sākumā Marina nespēja noticēt, ka vīramāte var tik kardināli mainīties – viņa pastāvīgi kliedza uz vedeklu un apvainoja viņu.
– Ko tu esi vērta? Tev ir atvaļinājums, bet tu neko nedari, tu te neesi viesa statusā, tev ir jāsakopj un jāpalīdz mājas darbos. Ej, iztīri pagrabu, es vairs neesmu jauna, lai to darītu, – klaigāja vīramāte.
Vakarā, kad dēls atgriezās mājās, viņa māte atkal kļuva par laipnu sievieti. Viņa visu dienu bija enerģiska un veselīga kundzīte, bet dēla klātbūtnē izlikās slima. Marinai šķita, ka viņa vienkārši ir nogurusi no aktivitātēm, ko veica dienas laikā.
– Tu kā to zupu vārīji ? Es to neēdīšu, – sacīja Ņina Fjodorovna.
Marina nezināja, kā iztapt vīramātei, kura bieži uzraudzīja, kā vedekla gatavo ēdienu un pastāvīgi izteica kritiskas piezīmes.
– Ja tu gribi mūs aizsūtīt uz viņpasauli, tad šī zupa būs tieši vietā, to nav iespējams ēst, – gānījās sirmā kundze.
Kad vīrs pārnāca no darba, Ņinai vienmēr bija labs garastāvoklis. Marina nevēlējās nostāties starp vīru un viņa māti un vienkārši visu pacieta. Kad jaunā sieviete atsāka strādāt, viņa centās darbā palikt līdz vēlam vakaram.
Reiz Marinai bija paredzēta svarīga biznesa tikšanās un viņa tai nopietni gatavojās. Vakarā viņa pakāra uz pakaramā kleitu, bet no rīta atklāja, ka uz tās ir milzīgs caurums. Sieviete rūgti raudāja, jo tā bija jauna kleita, un viņa gribēja tikšanās laikā izskatīties skaisti.
– Atvaino, es gludināju drēbes un nejauši atstāju gludekli ieslēgtu, vīramāte atvainojās.
– Neuztraucies, mēs nopirksim jaunu, vīrs mierināja Marinu.
– Bet tiklīdz Ņikita devās uz darbu, vīramāte atzinās, ka izjūt ļaunu prieku, ka sadedzinājusi kleitu.
– Tu esi precējusies, tev jāģērbjas piedienīgāk, sacīja Ņina Fjodorovna.
Marina todien nokavēja darbu un saņēma aizrādījumu, bet kolēģiem radās aizdomas, ka viņai ir problēmas ģimenē.
– Mēs vairs neesam vīrs un sieva. Tiklīdz mēs mēģinām kādā stūrītī pabūt vienatnē, vīramāte ir klāt kā likts, – sieviete raudot teica.
– Marina, tu esi pārāk labsirdīga. Ja tā turpināsies, tu paliksi viena, – brīdināja kāda darbabiedrene.
Todien Marina atnāca mājās no darba un uzaicināja vīramāti kopā ar viņu iedzert tēju.
Vedekla palūdza vīramātei aiziet uz virtuvi pēc saldumiem, bet vecā kundze nolēma viņu izspiegot. Viņa ieraudzīja, ka Marina ieber viņas tējas krūzītē kaut kādu pulverīti. Marinai neredzot, Ņina Fjodorovna ielavījās istabā, apmainīja krūzītes vietām un sāka sekot vedeklai. Marina bija nervoza un nezināja, ko teikt.
Pēkšņi jaunā sieviete krasi nokrita uz galda un aizmiga.
Drīz no darba bija jānāk dēlam, un Ņina Fjodorovna uzlika vārīties ūdeni makaroniem. Ņikita piezvanīja un teica, ka aizkavēsies darbā. Sirmajai kundzei nebija ne jausmas, kāpēc vedekla viņas tējas krūzē iebēra miegazāles, un viņa sāka pārdomāt savu dzīvi. Ūdens uzvārījās, gāja pāri malām un liesma uz plīts apdzisa, bet gāze turpināja plūst ārā. Ņina Fjodorovna to uzreiz nepamanīja.
Labi, ka Ņikita laikus atgriezās no darba laikā un novērsa traģēdiju. Ņina pamodās reanimācijā, bet pēc dažām dienām viņa jau jutās labāk. Marinas stāvoklis bija sliktāks – viņa bija smagi saindējusies ar gāzi. Ņikita bija ļoti noraizējusies par sievu; viņš nespēja iedomāties dzīvi bez viņas. Ņina Fjodorovna beidzot saprata, ka ir netaisni izturējusies pret vedeklu. Viņas dēls bija ļoti laimīgs kopdzīvē ar Marinu. Vecā dāma nolēma, ka vairs nemocīs vedeklu ar savu kritisko attieksmi, jo no tā var ciest viņas dēls.
Pēc zināma laika Marinu pārveda no reanimācijas nodaļas uz parasto palātu, taču pie samaņas viņa nenāca. Ņikita un viņa māte pārmaiņus dežurēja pie sievietes gultas. Un tajā dienā bija vīramātes kārta dežurēt.
Lasi vēl: Jaunā vīramāte paziņoja:” Ja tu atteiksies šo darīt mana dēla labā, tad viņš dzīvos pie manis!”
Pēkšņi Marina nāca pie samaņas un ieraudzīja vīramāti. Abas sāka runāties un Marina atzina, ka rīkojusies nekrietni, ieberot viņas tējas krūzē miegazāles. Sieviete teica, ka tā noticis, jo viņa bijusi ļoti greizsirdīga uz vīramāti, kas nav ļāvusi viņai pavadīt laiku vienatnē ar dzīvesdraugu.
– Piedodiet man, sacīja Marina.
– Piedod man, vecajai muļķei, asarām ritot, pauda Ņina Fjodorovna.
Drīz Marinu izrakstīja no slimnīcas un viņa ar vīru sāka dzīvot atsevišķi. Ņikita nekad neuzzināja, ka starp sievietēm ir bijuši konflikti. Abas nolēma to paturēt noslēpumā, lai neapbēdinātu Ņikitu.
Kopš tās dienas starp vīramāti un vedeklu izveidojās lieliskas attiecības – kad abas ciemojās viena pie otras, tad pavadīja laiku sirsnīgās sarunās un kopā gatavoja. Sievietes saprata, ka nevajag censties viena otrai atņemt pašu svarīgāko – vīrieti, kuru vienlīdz stipri mīl viņas abas.
[…] Vīramāte pamanīja, ka vedekla viņas tējai pieber dīvainu pulverīti. Bet tu pat iztēloties ne… […]