Absurdo terminu „civillaulība”, kas mūsdienās apzīmē divu pretējā dzimuma cilvēku kopdzīvi vienā teritorijā un ar ekskluzīvām seksuālām attiecībām, droši vien ir izdomājušas sievietes.
Līdz izmisumam gribas būt precētai sievai, bet nav, kas prec, tāpēc arī nākas pieslēgt izdomu, lai nevajadzētu atzīt – esmu banālā piedzīvotāja. Partnere. Mīļākā. Vienalga kas, tikai ne sieva.
Arī vīrieši ar degsmi ir pārņēmuši šo jauno apzīmējumu „civillaulība”, lai varētu apvārdot savas meitenes: „Mīļā, mēs jau dzīvojam laulībā, tikai bez zīmoga pasē, kas mums šodien būs vakariņās?”. Vīrietim šāda lietu kārtība ir ārkārtīgi izdevīga, viņš saņem visus ģimenes dzīves bonusus (rūpes, vakariņas, tīrus kreklus, regulāru seksu u.c.), bet nenes it nekādas juridiskās atbildības par savu piedzīvotāju. „Civillaulības” patieso būtību lieliski ataino vīriešu frāze „Uzreiz sakrāmēšu mantas un pa durvīm prom!”. Šāda kopdzīve pēc viņa personīgās vēlmes izbeidzas pāris minūšu laikā, turklāt bez jebkādām juridiskām sekām.
Mana draudzene Jūlija, kad viņas dzīvesbiedrs bija ieplānojis dzīvokļa pirkšanu ar hipotekārā kredīta palīdzību, godīgi pateica viņam, ka tas ir tikai tavs dzīvoklis, tavs remonts un es neieguldīšu tajā savus līdzekļus un jebkādas citas pūles. Protams, būdams īsts vīrietis, viņš apgalvojis, ka „mums viss ir kopīgs, es visu daru tikai tevis dēļ”, bet viņa, būdama gudra sieviete, lieliski apzinājās, ar ko tas viss varētu beigties. Viņa tik prasmīgi izmantoja apstākli „tavs”, ka drīzumā viņš viņu bildināja. Bet vairums sieviešu uzvedas kā muļķes.
Viņas mierina sevi ar domu, ka ir bez piecām minūtēm precētas dāmas. Tāpēc arī steidz cept vīram gaļas pīrādziņus, likt savu algu kopējā budžetā un maksāt viņa hipotekāros kredītus, jo ģimenē taču jābūt kopīgam budžetam. Vārdu sakot, viņas cenšas radīt ģimenisku vidu. Tērē savu dārgo laiku cilvēkam, kas nemaz nav gatavs nosaukt viņu par savu oficiālu sievu. Taču viņas lepni dēvē šādu cilvēku par savu vīru.
Dāmas, esat patiesas. Jūs vienkārši esat piedzīvotāji. Ielāgojiet to. Ja autosalonā esat paņēmušas auto testa braucienam, jūs taču nezvanāt saviem tuviniekiem ar priecīgu vēsti „Es nopirku mašīnu!”. Tā ir arī ar jūsu kopdzīvi.
Sievietes ar lielāko prieku piekrīt muļķībām no sērijas: „Priekš kam iejaukt valsts varu mūsu lieliskajās attiecībās?”. Taču būsim reālisti. Ja vīrietis apgalvo, ka viņam ir bail no zīmogiem pasē, pārjautājiet viņam, kā viņš jutās noformējot vīzas, slimības lapu, pagarinot autovadītāja tiesības un tā tālāk. Precizējiet, vai nenāk vēmiens, apzīmogojot līgumus. Iespējams, viņam patiešām ir kāda reta dokumentu aizpildīšanas fobiju. Taču visticamāk, viņš vienkārši negrib jūs precēt. Tieši Jūs.
Ja vīrietis baidās visas sabiedrības priekšā paziņot, ka jūs esat kopā, tātad viņš to negrib. Meklē labāku variantu, sapņo par bijušo klasesbiedreni, vai arī viņam dikti garšo savas piedzīvotājas gatavotās kotletes, taču viņš neredz šo sievieti kā savu sievu.
Kamēr viņš nav oficiāli precējies, viņš var uzskatīt sevi par brīvu ērgli, kas ir piesēdies atpūties uz vistu laktas. Ja viņam tā ir ērti, viņš tur var nosēdēt kaut 30 gadus no vietas, bet joprojām palikt par brīvu ērgli. Galu galā, viņa māte nekritīs viņam uz nerviem ar mūžīgu bubināšanu: „Tev jau ir 30 gadi, bet tevi joprojām neviens negrib precēt!”. Viņš arī nekad nedzirdēs sev aiz muguras dzēlīgo „Visi normāli vīrieši jau ir izķerti, bet šis nevienam nav vajadzīgs…”. Viņam viss ir lieliski.
Turpinājumu lasiet nākošajā lapā