Grūtniecības pataloģijas ikdiena ritējusi savu ierasto gaitu. Gaidot savu vīru un citu tuvinieku apciemojumu, grūtnieces centās kavēt laiku lasot grāmatas, nesteidzīgi pastaigājoties pa slimnīcas gaiteni vai gluži vienkārši snaužot. Citas izvēlējās sazināties ar tuviniekiem telefoniski.
Te jāpiebilst, ka mobilie telefoni tolaik nebija īpaši izplatīti, tie bija vien turīgākiem cilvēkiem. Tiesa gan, daudzi jau bija iegādājušies peidžerus. Līdz ar to nosūtīt ziņu vai vienkārši kādam piezvanīt varēja vien no medmāsu posteņa.
Taču tagad vienīgais telefons bija visu laiku aizņemts. Maza, tieva meitenīte ar divām jocīgām astītēm aizrautīgi čivināja telefona klausulē:
„Pasauciet, lūdzu, Denisu Fedotovu no trīsdesmit sestās!”
Un pēc kāda brīža, acīmredzot jau pašam Denisam:
„Sveiks, Deni! Uzmini, kas? Vai atpazini? Kā tad tā, „nezinu”, ko tu tādu runā, Denīt! Tā esmu es, tava maziņā! Pats teici, ka atpazīsi mani starp tūkstošiem, bet tagad izliecies, ka nemaz nepazīsti? Nesmuki gan! Ak, tad tomēr atpazini? Nē, šodien satikties nevarēsim! Esmu slimnīcā. Es saku, slimnīcā! Nē, nav nekas nopietns, drīz izrakstīs. Tad arī satusēsim. Varēsim uzrīkot kopmītņu ballīti, vai ne?”
Tad meitene nolika klausuli, atkal uzgrieza numuru un aicināja jau „Mišu no astoņpadsmitās”. Turpmākā saruna praktiski pilnībā atkārtoja iepriekšējo, vienīgais „maziņo” nomainīja „kaķenīte”.
Pēc Mišas sekoja Oļegs, turklāt ar tādu pašu stāstu.
Apkārt jau bija sapulcējušas sievietes, kas nekādi nespēja saprast, ko grūtniecības pataloģijā dara bērns. Iespējams, meita kādam no nodaļas personāla? Tad kāpēc saka, ka „guļ slimnīcā”? Patiesībā, lai kas viņa arī nebūtu, viņa jau pārāk ilgi aizņēma vienīgo telefonu, galu galā, arī citas gribēja piezvanīt.
„Paklausies, meitenīt,” neizturēja kāda no pacientēm, „ļauj arī mums piezvanīt, tad varēsi turpināt pļāpāt ar saviem paziņām cik uziet.”
Meitene apgriezās, un visas ieraudzīja viņas grūtnieces punci, turklāt acīmredzami ritēja jau kāds astotais grūtniecības mēnesis.
„Cik tad tev gadu, mīļā?” tas bijavienīgais, ko spēja izdvest izbrīnītās sievietes.
„Trīspadsmit, drīz jau būs četrpadsmit!” priecīgi paziņoja meitenīte un, paķerot kaut savas somas, aizsoļoja uz vienu no palātām.
Meiteni, kuru sauc par Asju, reizēm apciemoja mamma. Maza, tieva, nelaimīga un ļoti pārgurusi sieviete. Ar milzīgiem zilumiem zem acīm, novārgusi un izspiesta līdz pēdējam. Ar skumjām viņa lūkojās savā meitā un centās valdīt savas asaras. Bet meita vien priecājās, pļāpāja un ķiķināja. Viņa nemaz nesaprata, kas ar viņu notiek, un kāpēc viņa ir šeit nokļuvusi. Fiziski pieaugusi, viņa joprojām palika bērna prātā.
Viņu abu stāsts izrādījies pavisam vienkāršs.
Deviņdesmitie bija īpaši grūtie gadi. Asjas tēvs pameta ģimeni, kad meita tikko sāka iet skolā un nemaz neuzskatīja par vajadzīgu palīdzēt meitai. Bet neviena cita tuvinieka viņām nebija. Rūpnīcā, kur strādāja Asjas mamma, bija pavisam niecīgas algas, un tās pašas reti kad izmaksāja laikus, tāpēc māte ķērās pie jebkādas iespējas piepelnīties. Ko tik viņai nenācās darīt, parasti viņa ieradās mājās tikai lai pārlaistu nakti, bet no rīta atkal devās peļņas meklējumos. Turklāt vajadzēja pagūt sagatavot meitai tīras drēbes rītdienai un sarūpēt kaut ko no ēdamā.
Turpinājumu lasiet nākošajā lapā