Gāja 23. dzemdību stunda. Mani novājinātu beidzot pārveda uz krēsla, viss bija kā tumsā.
Tad pēkšņi spilgta gaisma, kādas bezemociju akušiera un ārsta sejas.
- Spied uz priekšu! – kāds kliedz.
Un es sāku spiest.
- Nepareizi, spied uz leju! – nedaudz rupji kliedza ārsts.
Es spiežu atkal, jūtot, kā viss iegurnis burtiski saplīst gabalos. Acīs viss satumst. Es spiedu noteikti jau minūtes divdesmit. Un ārstu acīs viss bija skaidri pateikt – mēs vispār nevirzāmies uz priekšu. Sirdī iezagās nāvīgas bailes, nevis par sevi, bet par dēlu.
Viņš bija kaut kur iestrēdzis manā iegurnī, un es, nejēdzīga māte, joprojām nevarēju viņu dabūt laukā. Drīz vien dzemdību zālē parādījās vēl daži cilvēki. Starp viņiem – bērnu reanimatologs. Ārsti sačukstējās savā starpā, bet es sapratu –kaut kas nav kārtībā un var notikt pats sliktākais, ja es tūlīt nesaņemšu sevi rokās.
Pie manis pienāca viena no nesen atnākušajām sievietēm un paņēma manu roku.
- Kāpēc mēs nedzemdējam? – viņa maigi pajautāja.
- Es dzemdēju, nesanāk, – caur asarām es atbildēju.
- Tavs bērns nevar censties viens, saproti? Viņš ļoti grib ieraudzīt mammu, viņš cenšas iznākt, bet tu viņu turi, viņam ir ļoti sāpīgi, vēl nedaudz un viņam beigsies spēki, tu saproti? Sirdspuksti sāks kristies, sāksies spēcīga hipoksija… Tu vēlies dzemdēt veselīgu bērnu?
- Jā, – es kliedzu.
- Tad spied! No visa spēka spied! Viņš tevi gaida!
- Kā?
- Domā par savu bērnu, par to cik viņam grūti un spied, atspiedies ar kājām un spied…
Turpinājumu lasiet nākošajā lapā