Sen sen dzīvoja viena vecmāmiņa. Viņai neviena nebija: vīrs jau sen nomira, bet bērni visi izauguši un aizbraukuši katrs uz savu pusi. Tā nu vecmāmiņa palika dzīvot ciemā viena un rūpējās par savu mazo saimniecību.
Kad bērni pameta māti, viņi ļoti reti atbrauca viņu apciemot, pat mazdēls savu vecmāmiņu sen nebija redzējis, un visticamāk viņu nepazītu, ja satiktu uz ielas.
Viņi neieradās sievieti apciemot, sacīja, ka ceļš tāls un nav laika. Jā, un arī bērnus nekad pie vecmāmiņas nesūtīja. Tā vietā, lai dotos uz laukiem, viņi devās atpūsties uz citām valstīm. Vecmāmiņa ļaunu neturēja, viņa visu saprata un piedeva.
Tikai vecmāmiņas māja bija pavisam nabadzīga, viņai nebija spēka to uzkopt.
Reiz kaut kad kaimiņu mājā ieradās dzīvot jauni cilvēki. Viņi izrādījās brīnišķīgi cilvēki un sāka biežāk nākt pie vecmāmiņas. Viņi pat sāka palīdzēt saimniecībā, bet vecmāmiņas īstie bērni kā nerādījās, tā nerādījās.
Lasi vēl: Par īpašajiem bērniem, kuri ir dzimuši jebkura mēneša 1., 10., 19. vai 28. datumā.
Un vecmāmiņa viņiem palīdzēja ar padomiem kā kopt augus un dzīvniekus, palīdzēja ar saviem skaistajiem un interesantajiem stāstiem.
Tā mēdz būt, ka tev sveši cilvēki kļūst tuvāki par radiniekiem!
Avots: