Bērniem ir vajadzīga mīlestība!
Vai esat kādreiz domājuši, kāpēc mūsu bērni nevēlas pavadīt laiku kopā ar mums? Varbūt tāpēc, ka reiz, kad viņi bija mazi, mēs neatradām laiku vienkārši atrasties kopā ar viņiem, atstājot malā visas mūsu lietas? Bērnība ir visjūtīgākā un ievainojamākā dzīves daļa.
Un, ja mēs uzmanības centrā noliekam pirmām kārtām ikdienas rūpes, nevis bērna vajadzības, vai tiešām mums ir tiesības pieprasīt, lai bērni mums velta vairāk laiku? Bērna piedzemdēšana un bērna nodrošināšana nenozīmē tā audzināšanu. Dot viņam nepieciešamās materiālās lietas vai pamācīt – tas nenozīmē audzināt. Bērniem nav nepieciešama audzināšana. Viņiem vajadzīga mīlestība.
Mūsu bērni ir 10, 7 ar pusi, 6 un 4 gadus veci. Vai jūs zināt, ka mūsu septiņus gadus vecais dēls katru vakaru man jautā, lai es nāku viņu iemidzināt?
“Māmiņ, tu pagulēsi ar mani?”
Man ir skumji domāt, ka lielākajā daļā vakaru es atbildēju:
“Tikai uz brīdi, dārgais. Man jāpārliecinās, ka tavi brāļi un māsas guļ. Man jātīra virtuve. Man jāstrādā pie sava darba atskaitēm. Tētis un es ejam vakariņot.”
Neatkarīgi no iemesla, mēs visi sakām vienu un to pašu:
“Tikai uz sekundi. Ir arī citas svarīgākas lietas. ”
Es zinu, zinu, mēs nevarēsim visu nakti gulēt pie bērna. Bērns to gaidīs arī vēlāk. Mēs nereti domājam “Atdos mazo pirkstiņu – paņems visu roku”. Domājam, ka mēs pagulēsim tikai 5 minūtes, viņi gribēs 20. Mēs paguļam 20, bērni lūdz 40 minūtes.
Bet … jūs zināt, ko? Pirms dažiem gadiem miegānomira mūsu ģimenes draugs. Pēc nedēļas citā pilsētā, spēlējoties pagalmā, negaidīti nomira septiņus gadus vecs zēns. Man ir grūti par to domāt, runāt un rakstīt.
Tagad, kad dēls man jautā: “Mammu, paguli ar mani” – tas ir labākais, kas var notikt vakarā. Jo es dzirdu detaļas, kuras 7 gadus veci bērni vairs nesaka savām mātēm.
“… man teica, ka šodien biju jauks. Cik pretīgi. Vai ne, mammu? ”
“Šodien mums bija matemātikas tests un saņēmu augstāko atzīmi !! Redzi, mammu! Es mācījos, un es to izdarīju! ”
“Man pietrūkst mūsu suņa. Kad tu domājat, mēs varam paņemt citu? ”
“Mammu, atceries, tu man teici, ka cīkstēšanās laikā man jāpalīdz jaunākajam brālim, kad viņš ir aiz muguras. Es palīdzēju. Es skrēju uzreiz pēc viņa, kā man teica tētis. Es viņam pat teicu, ka viņš to var izdarīt. Viņš teica, ka viņam sāp vēders no skriešanas, un es teicu, ka, ja viņš vēlas, viņš var skriet lēnāk, un es skriešu ar viņu, kaut arī lēna skriešana tiešām ir garlaicīga, mammu!”
Turpinājumu lasiet nākošajā lapā
[…] Mans dēls prasa: “Mammīt, tu pagulēsi ar mani?” – Par to, kas ir patiešām svarīgi. Velti… […]