Man bieži nav jāapmeklē mūsu valsts attālākie nostūri un jāredz apstākļi, kādos cilvēki dzīvo.
Es neesmu pamestu ciematu cienītājs, bet dažādības dēļ ir ļoti noderīgi apmeklēt arī šādas vietas. Tas sniedz iespēju izveidot diezgan daudz interesantu fotoattēlu kopumu, raksta kāds rūpnieciskā tūrisma entuziasts, blogeris no Krievijas.
Aizbraucām no reģionālā centra vairāk nekā 200 kilometru attālumā un nolēmām ķerties pie pamestu māju meklēšanas. Lai atrastu neapdzīvotas lauku mājas, pietiek ar to, lai labi novietotu automašīnu, paslēptu to un dotos uz ciematu. Pamesti mājokļi noteikti atradīsies – tikai jautājums, kāda pēcgarša paliks pēc to apmeklējuma. Neesmu māņticīgs, bet man šķiet, ka pamestas lauku mājas ir piesātinātas gan ar pozitīvu, gan ar negatīvu enerģiju, kas ļoti spēcīgi ietekmē cilvēka psihi.
Jo ieejot tajās iekšā, tev nav ne mazākās nojausmas, kas tur dzīvoja un kāda atmosfēra valdīja mājokļa iekšienē – laimīga vai traģiska. Bet tas viss ir sajūtams, kad atrodies vienā no šādām mājām. Savas intereses un darba specifikas dēļ gadu gaitā man ir izstrādājusies imunitāte attiecībā uz pamestām rūpnīcām un bumbu patversmēm.
Baiļu sajūta rodas tikai tādēļ, ka vari izmežģīt kāju vai, piemēram, iestrēgt šaurā ailā. Bet pret pamestām mājām imunitāte neradīsies nekad. Katru reizi sajūtas ir kā no jauna. Tie, kas pabijuši šādās ēkās, sapratīs. To izskats vien ir ko vērts, it īpaši mēness gaismā un pilnīgā klusumā.
Normāls asfaltēts ceļš beidzas, kas nozīmē, ka ir pienācis laiks slēpt automašīnu.
Simt metru attālumā no ceļa – un sākas. Daudz pamestu vienstāvu māju ar aizvērtām durvīm, stiklotiem logiem, aizaugušiem dārziem. Tām nekad nebūs jaunu īpašnieku. Vienīgie gadījuma viesi var būt tādi kā mēs, kam gribas pakutināt savus nervus un uzņemt interesantus fotouzņēmumus.
Ieejot vienā no mājām, mēs ieraugām, kapriekšdurvis ir aizaugušas ar zāli, bet dārzu neviens ilgstoši nav kopis. Durvis, baismīgi čīkstot, atveras pašas no sevis, izveidojot nelielu tumšu spraugu, caur kuru var izspraukties. Es sajutos nelāgi, tomēr spēru soli tumsas virzienā un devos iekšā biedējošajā miteklī.
Es nevaru iedomāties, kas būtu noticis ar mani vai drīzāk ar manu nervu sistēmu, ja es būtu ļāvis sev vienatnē pastaigāties pa šādām vietām vai pat tur pārnakšņot. Esmu pārliecināts, ka visi tie, kas raksta rakstus un filmē video, apgalvojot, ka šādās vietās pavadījuši nakti vieni paši – stāsta pilnīgus melus.Ar rūpniecisko tūrismu es aizraujos jau apmēram 10 gadu, un pat starp maniem draugiem – profesionāliem pētniekiem – nav cilvēku, kas uzdrošinātos nakšņot šādās vietās.
Runa nav par spokiem un maniakiem, bet gan par to, ka cilvēks paliek viens klusumā un tumsā nepatīkamā vietā. Dažreiz pat braucot uz šādām vietām naktī grupās, rodas kolektīvas bailes, un visi vēlas pēc iespējas ātrāk doties prom. Normāla cilvēka psihe to nespēj izturēt.
Atrodoties emocionālā stresā unsadzirdot pat mazāko čīkstoņu vai dzīvnieku izdotas skaņas, cilvēkam, kas nolēmis pārnakšņot viens pats pamestā mājā, var neizturēt sirds. Šādās vietās nedarbosiescentieni domāt pozitīvas domas. Labākajā gadījumā cilvēks atmetīs visam ar roku un pēc iespējas ātrāk centīsies pamest šādu vietu. Un viņš darīs pareizi.
Ieejam mājoklī. Iekšpusē ir mitrs, auksts un tumšs. Valda nāvējošs klusums. Uz krēsla, kas atrodas priekšā durvīm, stāv sapuvis respirators. Kāpēc kādreizējiem iedzīvotājiem tas bija vajadzīgs, atliek tikai minēt.
Kā noteikt, cik ilgi cilvēku nedzīvo kādā mājā? Vienkārši! Pietiek atrast kalendāru un paskatīties, kādu gadu tas rāda. Šajā ēkā atradām 2009. gada sienas kalendāru – tātad vairāk nekā 11 gadus šeit nav bijis neviena. Kad tu sāc saprast, ka tik ilgi šeit nav bijuši cilvēku, pārņem baisas sajūtas.
Apsēžos uz dīvāna, aizveru acis, klausos klusumā, mēģinu atslābināties, bet tas nedarbojas.
Spriežot pēc atradumiem, šajā mājā pirms 11 gadiem dzīvojusi ģimene ar mazu bērnu. Par to liecina gultiņa lielas istabas stūrī un daudz izmētātu bērnu rotaļlietu. Kas notika ar ģimeni? Vai viņi aizgāja un pameta māju? Mēs to nekad neuzzināsim. Vēl viens iemesls pieaugošajai trauksmei ir mīklainība. Nav zināms, kas noticis ar bijušajiem iemītniekiem.
Virtuve ir pretīgākā telpa šajā mājā. Vecā padomju plīts un krāsns. Ir dzirdams, kā koka zars sitas pret loga rūti. Pie virtuves galda atrodas krēsls, uz galda stāv medikamentu kaste. Fotografējot man šķita, ka kāds stāv aiz muguras un elpo galvas aizmugurē. Dažās mājokļa vietās, kur man bija īpaši bail atrasties, es aicināju līdz savus biedrus. Esot viņu tuvumā, jutos labāk un es turpināju fotografēšanu.
Lasi vēl: No 31. jūlija līdz 2. augustam: būs īpaši maģiskas dienas. Nepalaidiet garām šos mistiskos datumus!
Logā bija redzama tikai tumsa. Dzirdams straujš, brāzmains vējš. Šajā mājā mēs uzturējāmies vien piecas minūtes, kas šķita kā piecas stundas.
Mēs ejam prom, aizveram durvis. Aiz muguras atkāpjas pamesta māja ar nezināmu likteni. No sajūtas, ka šajā pamestajā ciematā varētu būt vairāki desmiti šādu māju, es gribēju ātrāk aizskriet līdz automašīnai. Pagaidām ar vienu šādu vietu bija gana. Emociju virsotne tika pārsniegta, – mums pietika.
Avots: