Ikviens zina, ka Padomju Savienībā lielākā daļa aizsargājamo pazemes objektu, kas paredzēti, lai izdzīvotu kodolkarā, tika uzbūvēti aukstā kara kulminācijā 80. gados. Pie katra uzņēmuma tika uzceltas dažādu klašu civilās aizsardzības patversmes parastajiem cilvēkiem un vadībai vai pielāgoti pagrabi.
Aukstā kara laiki ir pagājuši, daudzi priekšmeti cilvēkiem nekad nav bijuši noderīgi un tika pamesti metāllūžņu medniekiem vai pārveidoti par noliktavām. Tas, kas bija palicis bez aizsardzības, visā pasaulē pulcēja cilvēku loku, kas bija ieinteresēti šo vietu izpētē. Pamesto vietu pētnieki nereti dodas apciemot cits citu dažādās pilsētās, apmainās ar atradumiem un veic kopīgus ceļojumus uz dažādām pasaules vietām.
Tāpēc nolēmām saviem viesiem no Maskavas parādīt saujiņu pamestu bumbvedēju, taču negaidīti devāmies tur, kur vēl nebijām bijuši. Nesteidzīgā solī, kraukšķinot sausus niedru zarus, piegājām pie dīvainas ēkas, kas ieinteresēja mūsu grupu.
Aizsardzības klātbūtnes pazīmju nebija – teritorija bija tumša, aizaugusi un briesmu pilna. Caurumi zemē bija ļoti mānīgi – ja nebūsi piesardzīgs, vari gūt nopietnas traumas.
Ar lukturīša sarkanās gaismas palīdzību, lai neapžilbinātu viens otru ar ierasto spožo gaismu, izgaismojot savu ceļu, piegājām pie ēkas, atvērām durvis un nokļuvām mazā istabiņā, kurā bija atstātas dažādas nevajadzīgas lietas.
Koridora centrā atradās krēsls, un uz sienas rēgojās kaut kas kāda kā sastingusi cilvēka ēna. Skats bija nepatīkans, it īpaši, ja paskatās no stūra. Bet kopumā telpa nebija interesanta.
Bet aizraujošas lietas mūs gaidīja, kad nokāpām lejā pa kāpnēm un ieraudzījām vaļā sarūsējušas hermētiskas durvis.
Pirms vietas fotografēšanas mēs to rūpīgi apskatījām un atradām vairākas interesantas pazīmes. Šī patversme izrādījās neparasta – vienkāršiem cilvēkiem te nevajadzēja patverties. Šī bija tā sauktais “apokalipses štābs”, kurā militāru briesmu un kodoltrieciena draudu gadījumā bija jāpulcējas varas iestādēm. Kurai nodaļai objekts piederējis, nav zināms. Taču vadībai šajās sienās nevajadzētu vienkārši slēpties un gaidīt labākus laikus, bet pildīt savus pienākumus. Šeit mēs atradām sakaru centru un operāciju telpu. Vienkāršās patversmēs tādas lietas nav. Kā redzams pirmajās fotogrāfijās, objekts ir applūdis jau daudzus gadus. Metāls, koks un viss, kas gulēja uz grīdas, tika smagi bojāti. Ūdens aizplūda, visticamāk, vasaras karstuma un retā lietus dēļ.
Tagad ierosinu apskatīt to, kas pagrīdes štābā ir saglabājies vairākus gadu desmitus pēc tam, kad tas kļuva nevajadzīgs.
Garš koridors ar birojiem, kā jau apokalipses gadījumā vajadzētu būt jebkurā pazemes štābā. Civilās aizsardzības objektos, kas paredzēti parastajiem cilvēkiem, zāles ir kvadrātveida un pilnībā izklātas ar metāla divstāvu gultām.
Visi kabineti mazi un tukši, visa dokumentācija sapuvusi. Tāpēc piedāvājam aplūkot brīnumainā kārtā saglabājušos artefaktus, kas ilgus gadus gulējuši zem ūdens.
Sāksim ar civilās aizsardzības noliktavu. Reiz šīs gāzmaskas un filtri gulēja koka kastēs. Bet tās nokļuva zem ūdens. Ūdens nāca un gāja, kā rezultātā – koks sapuva, “izvemjot” visu saturu uz grīdas. Gāzmasku filtri pārsteidzošā kārtā nesapuva, bet bija daļēji pārklāti ar rūsu. Telpa stipri smirdēja, visur bija pelējums, un mēs ilgi šajā vietā nekavējāmies.
Aplūkojot saglabājušos filtrus, kas paredzēti piesārņotā gaisa attīrīšanai, kļuva skaidrs, ka vairāk nekā puse objekta ir appludināta.
Dīzeļa ģenerators bija saglabājies, bet ļoti sliktā stāvoklī. Tas vairāk cieta nevis no ūdens, bet gan no marodieru rokām, kuri atrada vietu pirms applūšanas un demontēja savām vajadzībām vai pārdošanai. Dīzeļdegvielas krājumi ēkā bija ļoti lieli apvienojumā ar sadales skapi un tvertnēm dīzeļdegvielas rezervēm.
Viena no divām tualetēm. Viss sarūsējis un smirdīgs.
Automātiskās telefoniskās stacijas telpa, kas mūs pārliecināja, ka šeit noteikti bija štābs.
Interesantākais atradums. Tādus telefonus mums iepriekš nav izdevies uziet. Nevis vienkāršs telefons, bet ar slēdžiem un skaļruni! Tajā pašā laikā tas bija pieskrūvēts pie statīva ar virkni vadu un elektronisko dēļu.
Virzāmies tālāk pa koridoru. Tā garums ir aptuveni 30 metri.
Šeit ir operatīvā zāle, kurā bija paredzētas svarīgas sanāksmes par situāciju uz zemes. Lai darbiniekiem nebūtu jāskrien pa gaiteni uz tualeti, ierīkots atsevišķs sanitārais mezgls.
Lasi vēl: “Mēs un ar meitu esam labākās draudzenes” jeb kāpēc vecāku draudzība ar bērnu kaitē atvases psihei? Godīgi
Objekts tika apskatīts, interesantākais no saglabājušajiem artefaktiem nofilmēts. Priecājos, ka šis štābs nekad nav bijis noderīgs un netika izmantots paredzētajam mērķim. Skumji, ka viņu piemeklējis šāds liktenis.
[…] […]