“Mēs un ar meitu esam labākās draudzenes” jeb kāpēc vecāku draudzība ar bērnu kaitē atvases psihei? Godīgi

Dažas mātes ar lepnumu stāsta, ka viņām ar meitu ir attiecības, kā ar draudzeni. Tik tuvas, tik vieglas, tik siltas. Un viss būtu kārtībā, bet patiesībā bērnam  tas ir kaitīgi, ja ne iznīcinoši. Kāpēc ideja draudzēties ar saviem bērniem ir slikta?  Es to pastāstīšu šajā rakstā.

 

Sveiki draugi Mani sauc Jeļena, esmu praktizējoša psiholoģe. Mātes un bērna draudzību esmu piedzīvojusi gan savā, gan klientu pieredzē. Starp tēvu un bērnu pastāv draudzība. Šī situācija nav tik nekaitīga, kā varētu šķist no malas. Apskatīsim sīkāk, kā un kāpēc tas notiek.

 

Kā draudzība atšķiras no citām attiecībām?

 

Es redzu divus galvenos punktus: Draudzībā nav hierarhijas. Tas ir –  tiek saprasts, ka tās ir vienlīdzīgas attiecības. Draudzība ietver zināmu atklātības līmeni. Mēs varam pateikt tuvam draugam jebko vai ne? Pat izstāstīt visintīmākos noslēpumus un neērtas situācijas.

 

Kāpēc vecāki draudzējas ar saviem bērniem?

 

Vecāki meklē šādu mijiedarbības veidu ar savu bērnu dažādu iemeslu dēļ. Pirmkārt, tas ir ērti. Nav jācenšas veidot attiecības ar kādu citu, ja tavs bērns-draugs vienmēr ir pa rokai (un nekur nepazudīs).

 

Otrkārt, šī ir forša sajūta: “Es esmu tik superīgs vecāks, ka bērns ar mani draudzējas.” Te ir runa par vēlmi parādīt sevi kā modernu un progresīvu cilvēku un vēlmi pagarināt jaunību.

 

Treškārt, tā var būt vēlme kompensēt personīgo slikto pieredzi attiecībās ar vecākiem. Piemēram, pret mani izturējās slikti, bet es ar savu bērnu komunicēšu pavisam savādāk. Draudzība rodas no vēlmes dot bērnam to, ko pats vecāks bērnībā nav saņēmis. Šeit izveidojas situācija, kad ir viegli pārspīlēt.

 

Ceturtkārt, šī ir laba iespēja kontrolēt savu bērnu, jo viņš atklājas visā pilnībā. Tā viņš tiek galā ar savu trauksmi.

 

Kāda draudzība nodara kaitējumu bērnam? 

 

Bērnam ir nepieciešami atbilstoši apstākļi normālai psihoemocionālai attīstībai. Tie ietver noteiktas attiecības ar vecākiem. Vecākam ir jābūt autoritātei. Viņš ir tas, kurš ir atbildīgs par bērniem, un tāpēc viņam ir zināms spēks. Tādējādi – veselīgas vecāku un bērnu attiecības ir hierarhiskas. Kad bērns aug, attiecībām vajadzētu pāraugt kā divu pieaugušo  Bet, kamēr bērns nav patstāvīgs, hierarhija ir ļoti svarīga.

 

Turklāt robežu jautājums ir ārkārtīgi svarīgs attiecībās ar bērniem. Vecākam kā pieaugušajam ir jārūpējas pašam par sevi, nevis jāiesaista bērns savās problēmās. Tas pats attiecas uz intīmām tēmām, attiecībām ar vīru/sievu vai partneri. Zelta likums saka: “Vecāku guļamistabas durvis bērniem vienmēr ir slēgtas.”

 

Pastāvot šiem apstākļiem,  bērns jūtas droši. Viņš var paļauties uz vecāku un atrisināt savas attīstības problēmas.

 

Bet kas notiek draudzībā? Vecāks aicina bērnu kļūt viņam līdzvērtīgam. Bet, pirmkārt, šajā gadījumā bērnam nav neviena, uz ko paļauties.

 

Bet, otrkārt, bērns spēlē lomu, kurai viņš pagaidām nav gatavs. Viņam jāieklausās vecāku pārdzīvojumos, viņa problēmās un kaut kādā veidā tās jāizdzīvbo. Nereti šādās attiecībās vecāki vēršas pēc padoma pie saviem bērniem, tādējādi pārliekot atbildību uz viņiem. Bet bērniem vienkārši nav atbilstošas dzīves pieredzes, lai ar tām tiktu galā.

Lasi vēl: Kur palika skolas burvīgākās meitenes skaistums pēc 15 gadiem? Diemžēl dzīve nežēlo nevienu

Šī loma bērnam ir grūta un dažreiz nepanesama.

 

Arī vecāki šādas draudzības ietvaros no bērna prasa maksimālu atklātību: “Es tev visu saku, man no tevis nav noslēpumu.” Tādējādi  viņi atņem bērnam tiesības uz personīgo iekšējo telpu.

 

Vēl nereti šādi vecāki piesaista bērnus savā pusē konfliktos ar partneri: “Mēs esam draugi, tev jābūt manā pusē!” Lai gan bērnam simts gadus nav vajadzības iesaistīties pieaugušo ķildās un strīdos.

 

Psihoterapijas klienti, atceroties šādu bērnības pieredzi, izjūt nepatiku un dusmas pret vecākiem, kuri ar draudzības zīmolu savulaik uzgrūda viņiem savas problēmas un personīgās dzīves detaļas. Patiešām, vecāks tādējādi atrisināja savas emocionālās un psiholoģiskās grūtības uz bērna rēķina. Bet bērns sava stāvokļa dēļ nevarēja paust atteikumu vai pretoties. Tā bija sava veida psiholoģiska vardarbība no vecāku puses.

 

Daudzi vecāki domā, ka draudzība ar bērniem ir vienīgais attiecību veids, kurā iespējama tuvība un uzticēšanās. Bet tā nav! Hierarhija un skaidras robežas absolūti neizslēdz siltas un atvērtas attiecības ar bērnu. Toties šāda attieksme ir veselīgāka un nodrošina svarīgus nosacījumus mazā cilvēka attīstībai.

 

Draugi, bet ko jūs domājat par draudzību ar saviem bērniem? Kāda ir jūsu pieredze? Priecāsimies, ja dalīsities komentāros!

COMMENTS

Pievienot komentāru