Un tad pēkšņi mamma žēlabaini piebilst – Nu kuram gan citam es vēl varētu pasūdzēties?
Un es sastingstu ar telefona klausuli rokās, jo saprotu, cik liela maita es patiesībā esmu. Un ka tieši šī viņas dzidrā un skanīgā balss, ko dzirdu klausulē un visi tie viņas īpatnējie vārdiņi un mūsu mūžīgie strīdi un attiecību skaidrošana ar vai bez iemesla – ka tas viss arī ir mūsu dzīve. Tieši šeit un tagad.
Es pēkšņi salecos un „neplānoti” steidzos pie viņas, viņa pagūst izcept man zivis, tētis sagriež arbūzu un grib ieliet man „jaunu vīnu”. Vīnu es gan nedrīkstu, jo esmu pie stūres. Viņš dzer viens un slavē. Mēs smejamies.
Lasi vēl: Kam līdzās var stādīt sīpolus un kam noteikti nevar, pretējā gadījumā tie iznīks
Es ieritinos mammas adītajā jakā, jo nāk drēgnums. Māte ātri ieslēdz cepeškrāsni – „lai nedaudz uzsildītu virtuvi”. Un es atkal esmu maza meitenīte, kurai viss ir pilnīgākajā kārtībā. Un viss šķiet tik garšīgs. Un ir silti. Un nav pilnīgi nekādu problēmu.
Māmiņ, kaut tu dzīvotu ilgi jo ilgi, jo es nezinu, kā tas būs, ka es vairs nedzirdēšu tavu balsi telefona klausulē, jo es nezinu, kā tas ir – dzīvot bez tavas virtuves, kur tu baro mani ar vakariņām, un centies, lai mājās būtu silti.
Avots: