Ja ģimenē parādās otrais bērns un vecākais ar savām acīm redz, ka pret viņu māte izturas pavisam citādi, viņš aizdomāsies.
Bērni ar augstu pašaizsardzības instinktu pieņem sevi saudzējošu lēmumu: “Es taču neatceros, kāda bija viņas attieksme, kad es biju mazs, varbūt tāda pati.”
Vissliktāk reaģēs bērns, kurš vēl nav pusaudzis visa nolieguma stadijā, bet vienlaikus jūt, ka dzīve ir netaisnīga. Piemēram, viņš, astoņus gadus vecs, vēl joprojām grib pieglausties mātei, bet viņa katru reizi saka: “Nedari tā, tu sabojāsi manu frizūru”.
Un pēkšņi viņš redz, kā četrgadīgais brālis, noķēpājies ar putru, samīļo mammu un vēl burza viņas frizūru, bet netiek atraidīts. Kas te varētu glābt? Glābj, ja vismaz kāds mīl šo bērnu. Tas ir, māti nevar apskaut, jo viņai vienmēr ir frizūra, bet vecmāmiņu var noķēpāt ar putru no galvas līdz kājām, viņa būs laimīga. Tāds cilvēks var būt arī tētis vai pat patēvs.
Ja kāds no tuviniekiem vienu bērnu pieņem labāk nekā otru, jāsniedz bērnam racionāls izskaidrojums un jānorāda, ka cits priecājas viņu satiekot: “Dēliņ, situācija ir tāda: vecmāmiņa pārcieta insultu, tāpēc viņa vienkārši nevar tikt ar tevi galā, tu esi pārāk aktīvs un enerģisks. Taču māsiņu viņa var vienkārši apsēdināt, iedot krāsainos zīmuļus un viņa tur sēdēs un zīmēs stundām. Skaidrs, ka māsiņu viņa pie sevis uzņem labprātāk. Toties tēva brālis makšķerēt līdzi ņem tevi, nevis māsu.”
Parādiet bērnam, ka ir situācijas, kurās viņš ir vietā un piemērots, un tādas, kur nav. Starp citu, tā bērnam ir laba sevis iepazīšanas pieredze: viņam ir lietderīgi saņemt šo atgriezenisko saikni un uzzināt, ka māte ar grūtībām pārcieš viņa aktivitātes, tēva jaunajam brālim pret to nav iebildumu, jo viņš ir enerģisks un brauc ar motociklu, bet vecmāmiņa pēc piedzīvotā insulta to vispār nevarētu izturēt.
Ja kāds no vecākiem pamana, ka otrs ne visai pieņem bērnu, viņš var par to darīt zināmu. Svarīgi, kādā formā tas notiks, savukārt forma atkarīga no personības attīstības līmeņa.
Bērnam vajadzētu zināt, ka mātei garšo tēja ar divām karotītēm cukura
Gadās, ka pie manis atnāk cilvēki ar vārdiem: “Es vairs nemīlu savu bērnu”, it īpaši attiecībā uz pusaudžiem. Viņi saka, ka, pateicoties bērna izgājieniem, nepaklausībai un līdzībai ar nīsto vīramāti, mīlestība ir sevi izsmēlusi.
Kā varu palīdzat cilvēkam rast mieru tādā situācijā? Vispirms jums jāatzīst, ka jums nav pienākuma viņu mīlēt. Ja viņš vēlas tikt pieņemts, tad viņam arī jāpacenšas – lai beidz rupji runāt pretī, bet lai pasniedz jums tēju gultā. Tam nepieciešams, lai jūs viņam pastāstītu, kas jums patīk, kas nepatīk.
Bērni savā būtībā nav ļaunas radības, viņi dažreiz grib darīt labu, bet, lai viņi varētu darīt labu, viņiem jāzina, kas tas ir. Tas nozīmē, ka bērnam būtu jāzina, ka mammai garšo tēju ar diviem karotītēm cukura, tētim – bez cukura, vecmāmiņa pievieno saldo krējumu, bet jaunākā māsa dzer sarkano tēju ar trīs karotītēm cukura ar kaudzīti. Tad bērns, ja gribēs iepriecināt, pagatavos tādu tēju, kāda katram garšo, nevis tikai formāli to pasniegs.
Protams, nevajadzētu pieprasīt tēju vai citas uzmanības un rūpju izpausmes. Ja bērnam iemāca, ka viņam apkārt ir cilvēki, un pastāsta, ko šie cilvēki vēlas, viņš zinās, ko darīt, ja viņam radīsies dabiska cilvēciska silta vēlēšanās iepriecināt savus mīļos.
Lasi vēl: Uzzinot, kāpēc notekcaurulēs jāber sāls, jūs vienmēr izmantosiet šo paņēmienu; Redzēsiet!
Ar jums viss ir kārtībā
Nav tādu bērna pieņemšanas vai nepieņemšanas kritēriju, pēc kuriem psihologs varētu uzstādīt “diagnozi”: mātes instinkta nepamošanās. Tās ir tikai pašas sievietes sajūtas.
Psiholoģe labi atceras stāstu no savas prakses: kāda sieviete negribēja bērnu, domāja, ka nepieņems viņu. Ar māti viņai bija labas attiecības un tā mēdza teikt: “Tu vienkārši nesaproti šīs sajūtas, bet, kad pati dzemdēsi, ieraudzīsi bērnu un apraudāsies aiz laimes, tu sapratīsi, par ko es runāju.”
Mātei bija divi bērni, un sieviete domāja, ka mātei taisnība: viņa to jau bija pieredzējusi un zināja, ko runā. Tā nu viņa nolēma dzemdēt bērnu. Palika stāvoklī, gaidot šo brīnumaino sajūtu, iznēsāja bērnu, veiksmīgi dzemdēja. Viņai parādīja bērnu, viņa ar interesi paskatījās, pārliecinājās, ka rokas un kājas vietā. Bērnu uzlika viņai uz krūtīm, bet viņa gulēja un domāja: “Man tikko uzvilka tīru kreklu, bet bērns taču ir netīrs, tagad nosmērēs mani…”
Tālāk tāpat turpinājās, nekas viņā nepamodās. 12 gadus viņa cieta, jo bija noticējusi mātei, ka normāli cilvēki, ieraugot zīdaiņa mazās pēdiņas, krīt ekstāzē.
Sieviete domāja: “Nu, kas es esmu par kropli – tikko dzemdējusi, prātoju par to, cik tīrs paliks slimnīcas krekls.”
12 gadus viņa dzīvoja tādās “šūpolēs”: te mēģināja mīlēt materiāli un apbēra meitu ar rotaļlietām, te saprata, ka tā nav pareizi, bet citādi neprata. Meitene izauga diezgan neirastēniska – bet ne tāpēc, ka māte nemīlēja, bet tāpēc, ka viņa nesaprata, kas notiek.
Cilvēkiem, kuri to izlasīs un domās: iespējams, tas ir par mani, manī tā arī nav pamodušās mātes jūtas, psiholoģe saka: jums viss ir kārtībā, jo, ja mēs uzskatām, ka tas notiek ar katru piekto dzemdējušo sievieti, tad tā ir norma.
Mūsos ir arī cilvēciskais, mēs varam pieņemt lēmumus, uzņemties atbildību un izaudzināt bērnu, pat ja pret viņu nav spēcīgu jūtu. Kā un kādā veidā tas notiks – izlemsiet jūs.
Avots:
