Ap mani savācās ļoti daudz cilvēku. Ļoti daudz!
Ārsts, vecmāte, anesteziologs, un divi jauni puiši – interni… Es apstulbu no šāda daudzuma vīriešu kārtas pārstāvju, un biju praktiski šoka stāvoklī.
Ārsts praktiski nepievērsa man uzmanību, apsprieda mani ar interniem – ka pirmās dzemdības, ka esmu 39. grūtniecības nedēļā un tā tālāk.
Vecmāte savukārt iedūra man katrā rokā pa sistēmai, bet te gan es vairs neizturēju un pajautāju – priekš kam?
„Šādi tu ātrāk piedzemdēsi,” viņa īsi paskaidroja un aizgāja.
Un tad sākās elle!
Man sākušās tādas kontrakcijas! Es burtiski miru nost no sāpēm, šķita, ka manu muguru plēš gabalos dzīvajā. Gulēt uz muguras bija ārkārtīgi sāpīgi, bet milzīgā vēdera dēļ arī elpot bija grūti.
Taču apgulties nedaudz savādāk es nevarēju dēļ pieliktām sistēmām. Man pat nebija spilvena zem galvas. Vienkārši kušete, kas pārklāta ar vaskadrānu. Tā pagāja 2 stundas. Es vairs nebiju spējīga pat raudāt, man nebija spēka, lūpas saplaisāja un asiņoja, ļoti gribējās dzert.
Atnāca vecmāte un apžēlojās par mani – vienkārši atslēdza vienu no sistēmām. Pateicoties tam es spēju piecelties un atspiesties pret kušeti. Taču man uz to brīdi bija tik slikti, ka es vairs nesapratu, ko es daru…
Es klusiņām smilkstēju un centos apsēsties uz kušetes, vecmāte lamāja mani un teica, ka sēdēt nedrīkst, bērns jau ir dzemdību ceļos un es varu viņam kaitēt.
Taču es jau sāku zaudēt samaņu, un tad viņa stipri pliķēja man pa vaigiem.
Galu galā, man apakšā pabāžot šīberi, viņa uzsēdināja mani uz grīdas, šādi man palika krietni labāk, pateicoties tam, ka iegurnis karājies gaisā un tas bija daudz drošāk bērniņam, es beidzot varēju pasēdēt.
Pa to laiku pirmsdzemdību palātā atkal iegāja ārsts ar vienu no interniem, taču viņi piegāja pie citas meitenes, kas uz blakus kušetes mocījās ar kontrakcijām (es pat nebiju pamanījusi, pa kuru laiku viņa tur uzradās).
Es pateicu ārstam, ka jūtu kontrakcijas, uz ko viņš atbildēja, lai es neizdomājot, un man vēl par ātru!
Un pasauca internus uzpīpēt.
Taču manas kontrakcijas jau ritēja pilnā sparā, un es neko nevarēju ar tām padarīt. Sajūtot, ka kaut kas nav kārtībā, es nolaidu skatienu lejā un ieraudzīju, ka es jau dzemdēju, ka ir jau parādījusies bērna galviņa. Pieturot bērna galviņu ar rokām, es kliedzu, cik spēka:
„Palīgā! Es jau dzemdēju!”
Meitene, kas gulēja blakus ar kontrakcijām, noplēsa no sava vēdera KTG jostas un pilnīgi izskrēja gaitenī:
„Uz kurieni jūs, maitas, aizgājāt? Tur jau bērns ir parādījies!”
Tik lielas bailes es vēl nebiju izjutusi…
No gaiteņa atskanēja neiedomājama kāju rībināšana (it kā zirgu bars garām aizskrietu) – tā bija skrējusi mana delegācija no ārsta un interniem.
Ārsts apskatījies, ka es jau piedzemdēju galviņu, skaļi nolamājies, un iekliedzās:
„Ātri uz krēsla!”
Mani noņemot no šībera, tādā pašā sēdošā pozā iemeta dzemdību krēslā, un savu meitiņu es piedzemdēju ar nieka vienu spiešanu.
Viņa piedzima klusi, ar zilu hematomu pierē (dēļ maniem centieniem apsēsties). Un kā pašu pirmo, mans nabaga bērns saņēmis pērienu no vecmātes. Un tad viņa sāka raudāt.
Es, protams, neesmu mediķis, taču par šīm dzemdībām man palika daudz neatbildētu jautājumu. Un tas man bija ļoti ekstrēmi.
Augļapvalku man pārdūra un ūdeņus nolaida 10 vakarā, bet tikai 8:45 no rīta es piedzemdēju savu meitiņu. Vai tad bērns drīkst tik ilgi atrasties bez augļūdeņiem?
Avots:
Nē mazulis bez ūdens drīkst atrasties iekšā maximāli 6 h
Ak Dievs ! Labi, ka abas ir dzivas…tai lopukautuvee.
Nejauši izlasīju un atcerējos savas pirmās dzemdības… Ļoti līdzīga aina! Tik pēc dzemdībām vēl mani atstāja aukstā dzemdību zālē , nesašūtiem plīsumiem. Kad jau daktere piecēlās no nakts miega pirms maiñas beigām , sacīja- es visu nakti par jums domāju…. Jauki , vai ne! Tai vietā lai pabeigtu darbu un mani aizvestu uz palātu viņa no 24 līdz 6 rītā domājusi. Labi ka mēs bijām tādas divas nelaimīgās tur atstātas😡