Grūtniecēm nelasīt: Es biju 39 grūtniecības nedēļā un braucu uz dzemdību namu. Diemžēl vēlāk nācās kliegt pa visu slimnīcu pēc palīdzības!

Man bija 19 gadi, es biju precīzi 39 grūtniecības nedēļā un braucu ar taksometru uz dzemdību namu. Man vēl nebija pienācis laiks dzemdēt, es speciāli, pēc ārsta ieteikuma, braucu jau nedēļu pirms gaidāmajām dzemdībām.

Stājoties slimnīcā, uzreiz uzņemšanas nodaļā man veica KTG, kas uzrādīja nelielas kontrakcijas.

„Vai tev vēders nesāp?” apjautājas māsiņa.

„Nē.”

Mani aizveda uz palātu, kur atradās vēl 2 grūtnieces, kuras arī gaidīja dzemdības.

Mēs iepazināmies, gulējām gultās, pļāpājām un ēdām arbūzu (bija septembris).

Aptuveni pēc stundas man sāka sāpēt vēders, ne visai stipri, bet tomēr jūtami…

Es apgūlos uz sāna un centos iemigt, meitenes palātā zināja, ka man sāp vēders, taču apsolīja neteikt māsiņai. Nezinu kāpēc, bet man bija bail atzīties.

Man tā arī nesanāca aizmigt, vēders sāpēja, lai arī sāpes nepastiprinājās, tās bija pastāvīgās, pretīgas, velkošās.

Aptuveni pēc 2 stundām mūsu palātā iegāja medmāsa, lai apvaicātos, kā mums klājas. Es nemaz nepaspēju apsēsties savā gultā, kā meitene no blakus gultas, rādot ar pirkstu uz manu pusi, tā skaļi un priecīgi paziņoja:

„Bet lūk viņai vēders sāp!”

Es šokā bolījos uz medmāsu, un šķiet pat pārstāju elpot.

Medmāsa cieši paskatījās uz mani un pateica:

„Ejam, es tevi apskatīšu.”

Apskates istabā viņa pārdūra man augļapvalku un neko īpaši nepaskaidrojot pateica:

„Dosies dzemdēt!”

Es biju šokā, man pat neļāva ieiet palātā un paņemt telefonu, un es nevarēju piezvanīt vīram (tagad jau bijušajam) un mammai. Un vispār sakārtot domas. Es vienkārši sekoju medmāsai un stulbi smaidīju. Viņa vēl smējās par mani, ka es smaidot kā dullā.

Un mēs iegājām dzemdību zālē…

Pati dzemdību zāle bija sadalīta 2 daļās – pati dzemdību zāle un pirmsdzemdību palāta. Pirmsdzemdību palātā man uztaisīja klizmu un lika gaidīt ārstu.

Es staigāju pa palātu, kad man negaidīti nogāja ūdeņi… biju domājusi, ka tas jau garām, bet izrādās, tie vēl bija palikuši. Es tak pirmdzemdētāja, vēl stulba un nepieredzējusi. Stāvu un nezinu, ko iesākt, pa kājām tek, uz grīdas izveidojusies peļķe. Un es stāvu šajā peļķē un nezinu, ko iesākt.

Skatos, stūrī pie izlietnes stāv slota ar virsū uztītu grīdas lupatu. Es priecīga to paķēru un sāku slaucīt grīdu…

Stāv stulbā grūtniece slapjajā naktskreklā, pa kājām tek ūdens, bet pat tai laikā cītīgi berž grīdu!

Protams, ka mani sarāja un noguldīja uz kušetes. Bet tālāk tik sākās pats nesaprotamākais…

Bija jau vakars, pie manis piegāja ārsts un vīrietis halātā. Kā es pēc tam uzzināju, tas bijis anesteziologs. Viņi klusējot veica man injekciju un tikai pēc tam pateica:

„Tagad tu pagulēsi. Bet dzemdēsi no rīta!”

Protams, es biju ļoti izbrīnīta, taču momentāni aizmigu.

Tas bija pirmais, ko tā arī nespēju saprast. Priekš vajadzēja pārdurt man augļūdeņus, ja bija paredzēts mani līdz rītam „iemidzināt”? Vai arī otrādi – priekš kam taisīja narkozi, ja reiz ūdeņi jau bija nogājuši? (kas zina, lūdzu, uzrakstiet man komentāros)

Es, protams, nojaušu, ka man vienkārši trāpījās negodprātīga maiņa un naktī neviens nevēlējās ar mani ņemties.

Tas tagad jau dzemdētājām stāsta, ko injicē, priekš kam utt., bet tolaik nemaz neko neteica un es pati baidījos jautāt.

No rīta es pamodos, un redzu, pie datora sēž vīrietis (ārsts) un mierīgi dzer tēju.

Es gribēju sasveicināties un pateikt, ka esmu pamodusies. Taču pēc narkozes nekas lāgā nesanāca. Tomēr viņš mani sadzirdēja un teica, ka tūlīt pabeigs brokastis un pienāks pie manis.

Turpinājumu lasiet nākošajā lapā

Iesaki šo rakstu citiem!
loading...

COMMENTS

  • <cite class="fn">Vivita</cite>

    Nē mazulis bez ūdens drīkst atrasties iekšā maximāli 6 h

  • <cite class="fn">Arija</cite>

    Ak Dievs ! Labi, ka abas ir dzivas…tai lopukautuvee.

  • <cite class="fn">Anna</cite>

    Nejauši izlasīju un atcerējos savas pirmās dzemdības… Ļoti līdzīga aina! Tik pēc dzemdībām vēl mani atstāja aukstā dzemdību zālē , nesašūtiem plīsumiem. Kad jau daktere piecēlās no nakts miega pirms maiñas beigām , sacīja- es visu nakti par jums domāju…. Jauki , vai ne! Tai vietā lai pabeigtu darbu un mani aizvestu uz palātu viņa no 24 līdz 6 rītā domājusi. Labi ka mēs bijām tādas divas nelaimīgās tur atstātas😡

Pievienot komentāru