Pēc ļoti tuvu un dārgu cilvēku aiziešanas, daži ļaudis katru dienu dodas uz viņa kapu. Viņi nes ziedus, izplūst asarās, radot sev jaunas ciešanas. Kristietība to neatbalsta. Šī rīcība saistīta ar cilvēka un viņa ģimenes garīgo un fizisko veselību. Pastāvīgi atgriežoties pagātnē, cilvēks palēnina dzīvi, neļauj tajā ienākt jaunām izmaiņām.
Pagātne ir pagājusi, tā neatgriezīsies. Izprotot un pieņemot dzīvi, mēs kļūstam gudrāki, un gudrība mums tiek dota nevis ar nodzīvoto gadu, bet ar piedzīvoto drāmu un traģēdiju skaitu. Tomēr jautājums – kāpēc gan neapmeklēt kapus bieži?
Baznīcas priesteru attieksme ir kategoriski pret biežu apbedījumu vietu apmeklējumu. Dvēseles neatpūšas kapsētās, tur patvērumu ir atradis tikai ķermenis. Cilvēka dvēsele ir tālu, tā ir nepieejama. Sēžot pie kapa dienām, to tikpat kā nevar just.
Lasi vēl: Bērni un mazbērni bija aizmirsuši par vecmāmiņu, bet kad pie viņas ievācās jauns, skaists vīrietis, viss mainījās
Lūgšanas, piemēram, sorokušu par dvēseles atpūtu palīdzēs tai atrast cienīgu vietu tālākajā astrālajā dzīvē. Baznīcā iedegta svece un labi vārdi piemiņai dos lielāku labumu.
Kapsētu tev vajadzētu apmeklēt īpašās dienās, kad dvēseles nolaižas uz vietām, kur atpūšas viņu materiālie veidoli, lai tiktos ar mīļajiem, kas palikuši šai saulē. Citās dienās kapsētās valda dusmīgi gari, kas var nodarīt kaitējumu dzīvai būtnei. Tās ir nemiera dvēseles, kuras savu grēku dēļ nevar saņemt žēlastību. Tās ir kļuvušas par mūžīgām klejotājām telpā starp debesīm un zemi. Klejojošās dvēseles ir tālu no draudzīgām, un biežu kapu apmeklējumu ietekmē nelabvēlīgi.
Psiholoģisks skatījums
Ir grūti samierināties ar mīļota cilvēka aiziešanu. Aiziešana vienmēr ir negaidīta. Protams, cilvēki saprot, ka visi ir mirstīgi. Bet, kad bēdas skar personīgi, tās ir grūti pieņemt. Atnākot pie kapavietas, šķiet, ka tiek apciemots dzīvs cilvēks. Bet saruna ar kapakmeni ir bīstama lieta. “Saziņas” ilūzija var ievilkt, izraisīt garīgus traucējumus. Smaga depresija ir visnekaitīgākā lieta, kas var notikt.
Ir svarīgi spēt laikus apzināties notiekošā destruktivitāti. Pretējā gadījumā tu vari apglabāt sevi dzīvu blakus aizgājējam. Ja pats nevari tikt galā ar problēmu, sazinies ar speciālistu. Nekādā gadījumā nedrīkst uz kapiem vest bērnus. Viņu mazajām nenobriedušajām dvēselēm ir grūti aptvert “nāves” jēdzienu.
Tu vari negribot viņos iedvest baiļu sajūtu, kas, iespējams, vajās visu viņu dzīvi. Ja vēlies, lai pēcnācēji atcerētos savus senčus, zinātu, kur viņi apglabāti, gaidi, līdz viņiem iestāsies apzinātāks vecums. Tad kapsētas apmeklējums psihei būs mazāk traumatisks.
Dvēsele dzīvo vienu dzīvi fiziskā ķermeņa iekšienē. Tā ir laime, ka tev bijis lemts redzēt zemes dzīvi. Dzīves mirkļi ir unikāli, skaisti. Atceries, ka cilvēks nāk pasaulē viens un atstāj to arī viens. Bet no dzimšanas līdz nāvei viņam jādzīvo aktīva, pilnvērtīga, notikumiem bagāta dzīve, jādzīvo starp cilvēkiem, nevis kapsētā.
Bet kāds ir tavs viedoklis par šo? Vai piekrīti iepriekš minētajam? Raksti savu atbildi komentāros!
[…] Kāpēc nav ieteicams pārāk bieži apmeklēt radinieku kapuvietas. Asaras acīs lasot […]