Tatjana skatījās uz mazulīti un nevarēja noticēt, ka tā ir viņas meita. Ārsti aprūpēja mazulīti, uzdeva jautājumus par pašsajūtu pašai Tatjanai, bet viņa burtiski tos nedzirdēja.
Tā vietā, lai izjustu priecīgu laimes sajūtu, ka kļuvusi par māmiņu, sieviete izjuta pilnīgi ko citu.
Viņas vīrs no paša sākuma runāja par dēlu un bija pārliecināts, ka nekādā gadījumā viņam nevar piedzimt meita. Kad Tatjana reiz pajokoja, ko viņš darīs, ja piedzims meita, vīrs atbildēja:
Nepiedzims. Bet, ja arī piedzims meita – viņa nebūs mana. Mums ģimenē nevienam nav meitas. Arī man būs dēls – mantinieks, dzimtas turpinātājs un uzvārda nesējs.
Pirmajā ultrasonagrāfijā ārsts nojauta, ka varētu būt zēns, bet nākamajā to apstiprināja. Vīrs aiz lepnuma teju vai pārplīsa, ka viņš pat bez pārbaudes esot zinājis, ka būs dēls. Nu kā viņam tagad pateikt par meitu?
Nākamajā rītā Tatjana uzrakstīja atteikumu no meitas un devās mājās. Bet tikai stundu pēc viņas aiziešanas ieradās vīrs. Īsāk sakot, galvenā ārste arī pati taisījās viņam zvanīt – laulība likumīga, vīrietis ir oficiāli bērna tēvs, ar vienu mātes iesniegumu nav pietiekami.
Tad nu noskaidrojās, ka Tatjana nobijusies pateica vīram, ka dzemdību laikā dēls nomira. Bet viņa nebija īpaši pārliecinoša, visu laiku raudāja – tā nu vīrs devās uz dzemdību namu noskaidrot, kas notikās. Uzzinot patiesību par meitu, vīrietis sadrūma, pēc tam lūdza parādīt meitenīti.
Viņš ilgi skatījās uz mazulīti, tad pasmaidīja un lepni sacīja:
Visiem maniem brāļiem ir tikai dēli. Bet man pirmajam – meita, mana princese. Visi mani apskaudīs.
Pēc stundas viņš atveda atpakaļ uz dzemdību namu pilnīgi izmocītu, bet beidzot bezgala laimīgo sievu. Bet galvenā ārste vēl ilgi runāja ar jauno tēvu, paskaidrojot, cik svarīgi ir kontrolēt savus vārdus. Un domāt, kad un ko sacīt.
Avots: