Mācītājs prasīja bērnu nama darbiniecei: “Kādēļ visi bērni klusē? Neviens neraud…” Atbilde atstāja rētu viņa sirdī

Mīlestība ir sajūta, kas dod mums spēku un cerību un padara dzīvi par tās vērtu. Ir ļoti svarīgi dalīties mīlestībā, īpaši ar bērniem. Nepieveriet acis uz viņu ciešanām un rīkojieties tā, lai viņi būtu laimīgi. 

Šis stāsts ir par vīru un sievu. Deina un Mets ir bijuši tuvi kopš bērnības. Viņi viens otram ir kā ģimene. Viņi abi bija vienas skolas audzēkņi un jau bija dziļi iemīlējušies viens otrā.

Tad viņi apprecējās, pārim parādījās skaista meitenīte – Luella. Daina pavisam nesen ielika sociālajos tīklos bildi, kur viņa guļ gultā ar savu mazulīti. Šo fotogrāfiju uzņēma viņas vīrs, kads atnāca mājās no darba. Taču visvairāk tautu aizkustināja tas, kas bija uzrakstīts zem bildes.

Pirms pāris dienām mana meita histēriski raudāja – zobi nāk ārā. Apgūlos blakus mazajai meitenītei gultiņā, cerībā kaut kā viņu nomierināt. Manas meitas nomierinošā klātbūtne lika man aizmigt. Es pamodos un atradu Metu jau mājās.

Es paskatījos uz viņu, bet viņa acis bija asaras, un viņš izskatījās tikpat satraukts kā es. Es domāju, kas viņam sagādāja tik daudz sāpju. Vīrs teica, ka viss ir labi.

Brīdī, kad viņš ieraudzīja mūs abas guļam, viņš saprata, cik ļoti mīl mūs abas. Šī situācija viņam atgādināja to, ko mācītājs savulaik bija teicis vīram – ka grūtībās jāatceras, ka viņi nav vieni.

Tajā dienā mēs pirmo reizi atstājām meitiņu mājās, bet paši devāmies uz svētdienas dievkalpojumu. Pēc dievkalpojuma mēs piegājām parunāt ar savu mācītāju un viņš mums pastāstīja kādu atgadījumu.

Viņš ļoti bieži brauktā uz bērnu namiem un internātiem visā pasaulē. Taču īpaši viņu pārsteidza bērnu nams Ugandā. Tur valdīja ļoti neparasta atmosfēra. Istabā, kurā atradās apmēram 100 jaundzimušo, bija pilnīgs kapa klusums. Viņš nekad agrāk nebija redzējis to, ka tik liels bērnu daudzums atrodas pilnīgā klusumā – neviens neraudāja un pat nešņukstēja. Viņam šķita, ka tās nebija īstas bērnu gultiņas ar bērniem tajās…

Mācītājs pajautāja bērnu nama darbiniecēm: “Kādēļ visi bērni klusē? Neviens no viņiem pat neraud!” Darbinieces atbilde uz visiem laikiem atstāja viņa sirdī rētu…

Viņa teica, ka visi ar krūti barojamie bērniņi, nokļuvuši bērnu namā, uzreiz raud. Zīdaiņi nav spējīgi runāt, tādēļ vienīgais veids, kā par sevi atgādināt, ir raudot.

Viņi raud tad, kad izjūt sāpes, izsalkumu, diskomfortu vai arī viņiem vienkārši ir nepieciešama uzmanība. Taču, ja uz viņu raudām netiek reaģēts, tad jau pēc kādām septiņām dienām bērni vairs neraud. Viņi saprot, ka viņi nevienam nav vajadzīgi, neviens neieradīsies viņus mierināt.

Lasi vēl: Šie sieviešu vārdi izstaro vislielāko un spēcīgāko enerģiju!

Klusums ir kā liecinieks tam, ka šo bērnu sirsniņās ir iestājusies bezcerība un vientulība. Vēl būdami pavisam maziņi viņi saprot, ka, iespējams, nekad netiks paņemti mīlošās mājās.

Mēs ar Metu devām viens otram solījumu, ka nekad neignorēsim savu bērnu raudas. Lai arī cik ļoti gribas gulēt, lai arī cik ļoti esam noguruši – vienmēr nomierināsim savu meitiņu.

loading...

COMMENTS

Pievienot komentāru