Kristīne šo stāstu uzzināja no vecākiem un vecmāmiņas. Briesmīgais incidents, kas ilgu laiku palika viņas atmiņā, notika jau sen. Kad pati Kristīne pirmo reizi dzirdēja par to, viņai bija ne vairāk kā 11 gadu.
Vairākas dienas viņa nespēja atgūties no dzirdētā. Un ilgu laiku mēģināja izmest no galvas stāstu, kura dēļ atkal saskārās ar bērnības bailēm.
Lasi vēl: Vīrs vēstulē atzinās, ka guļ ar sievas māsu. Tas ir nieks salīdzinot ar to, ko sieva viņam atbildēja – bomba!
Tātad – naktī pirms bērēm visur tika izslēgtas gaismas, tikai tās atstāja istabā kopā ar mirušo. Un tad sākās kaut kas neticams.
Šis notikums norisinājās ar ģimeni vēl pagājušā gadsimta 70.gados – tad viņi dzīvoja Sizraņā, Krievijas Samaras apgabalā. Vecāki tik tikko bija apprecējušies, pārcēlušies uz citu pilsētu un par bērna radīšanu tikai sāka aizdomāties.
Tajā pašā laikā notika traģēdija – no vēža nomira vectētiņš, kuru Kristīne nekad nebija redzējusi. Viņas mātei tika steidzami nosūtīta telegramma, kurā informēja par vīratēva bērēm, un vīrs devās viņai līdzi.
Tajā, kas notika pirms apglabāšanas, nebija nekā neparasta. Nelaiķi nomazgāja, saģērba, bet pēc tam ievietoja zārkā, kuru pēc tradīcijas novietoja lielākajā istabā, citiem vārdiem sakot, zālē. Mājā bija tikai divas dzīvojamās istabas – vienā stāvēja zārks, otra bija guļamistaba.
Izguldināt Kristīnes vecākus tika nolemts virtuvē, kur atradās divi nelieli dīvāniņi.
Kristīnes vecmāmiņa vēlāk pauda, ka nakts pirms bērēm bijusi visbriesmīgākā un šausmīgākā viņas mūžā. Kad visi devās pie miera, gaismu visur izslēdza, izņemot zāli. Istabā ar nelaiķi gaismu atstāja ieslēgtu, kā bija paredzēts.
Līdzko mājinieki sāka laisties miegā, sāka trīcēt bufete, kurā atradās trauki, bet pēc tam izklausījās, ka virtuves skapis būtu nokritis uz grīdas ar visu, kas tajā atradās.
Visi uzreiz metās iedegt gaismu un skatīties, kas noticis. Tomēr bufete atradās savā vietā un, par spīti trakajam troksnim, nekas neliecināja, ka tā būtu apskādēta.
Kristīnes vecmāmiņa un vecāki nedaudz pasēdēja, bet tad nolēma iemigt vēlreiz. Bet līdzko viņi izslēdza gaismu, tā atkal izdzirdēja šausmīgu troksni. Šoreiz tas izklausījās tā, it kā skapi kāds grieztu ar motorzāģi.
Atkārtota istabas apskate deva tādu pašu rezultātu, nekas nemainījās – visas lietas stāvēja savās vietās. Vēl ilgi mājinieki baidījās izslēgt gaismu, taču uz rīta pusi viņus miegs viņus pieveica.
Vecmāmiņa pastāstīja, ka pusmiegā atkal esot dzirdējusi šķindēšanu no zāles – tās atgādinājušas plīstoša stikla skaņas. Tajā mājas pusē atradās iestiklota veranda, tāpēc visi metās uz turieni, bet arī šoreiz neatrada nekādus postījumus.
Kad Kristīne šo stāstu izdzirdēja pirmo reizi, viņai tas lika stipri nervozēt. Meitene ilgi baidījās no tukšām un tumšām telpām. Bet vēlāk, ka kļuva vecāka, nolēma, ka vecmāmiņa, iespējams, izpušķojusi savu stāstu, savas ārkārtīgi spilgtās iztēles dēļ. Kristīne nolēma uzzināt no vecākiem, kas patiešām noticis tajā naktī.
Mamma teica, ka slikti atceras notikušo, jo ļoti skumusi par sava tēva nāvi, taču skaidri atceras plīstoša stikla skaņas, kas bija dzirdamas rīta pusē. Tēvs sākumā negribēja neko atcerēties, norādot, ka sievietēm viss esot izlicies, bet vēlāk atzinās, ka tajā naktī mājokli patiešām noticis kaut kas šausmīgs un dīvains.
Ja ar tevi vai taviem tuviniekiem un draugiem notikuši līdzīgi mistiski stāsti, dalies ar tiem komentāros. Un atceries – baidīties vajag no dzīvajiem nevis mirušajiem.
[…] Nakts pirms bērēm – zārks atradās istabā, devāmies gulēt, izslēdzām visas gaismas un … […]