Tas notika deviņdesmitajos gados. Mani bērni bija vēl mazi. Meitai 10, dēlam 13, vecākajam dēlam 17. Sēdējām mēs toreiz vēlu vakarā uz stāstījām dažādus šausmu stāstus. Mēs bijām kādas “šausmu” filmas iespaidā. Daudz smējāmies, jokojām.
Mums līdzās uz krēsla gulēja mūsu mīlulis, melnais kaķis Tims. Tims bija īsts mājas kaķis. Viņš piedzima tieši istabā, kur mēs sēdējām, burtiski man uz rokām. Pa ielām kaķis nekad nestaigāja. Kažoks gluži kā satīna, gluds. Mēs ļoti viņu mīlam. Bet stāsts nav gluži par viņu.
Runa ir par mūsu mājas gariņu. Bet vai mums ir dzīvoklī mājas gariņš? Vai varbūt ir viens mājas gariņš uz visu divpadsmitstāvīgo māju? Bet runāt, ka mājas gariņš mīl, ka par viņu runā. Sēž un klausās. Un šeit kāds piedāvāja pārbaudīt, vai viņš patiešām eksistē? Varbūt sēž tagad un klausās mūsu sarunas.
Turpinājumu lasietn nākošajā lapā
[…] Šādi var noskaidrot vai mājas gariņu apmierina jūsu mājoklis vai tomēr viņš ir negatīvi no… […]