Trīs reizes dienā man vajadzēja apmeklēt medmāsas posteni, un vienreiz dienā bija jādodas uz šuvju apstrādi. Jāpieskaita vēl dažādas ultraskaņas un nepieciešamās bērnu pārbaudes. Kā arī ūdens procedūras bērniem vairākas reizes dienā, ar katru bērnu atsevišķi.
Ir skaidrs, ka ar tādu ikdienas rutīnu apsēsties un atpūsties vismaz 20 minūtes bija maz iespējams. Ja ik pēc trim stundām piena virtuvē vajag pagatavot piena dzērienu, pēc tam barot mazuļus ar maisījumu, nevar būt nekāda runa par naktsmieru un atpūtu.
Un visa šī elle norisinājās 6 dienas pēc kārtas.
Izrakstīšanu no dzemdību nama atceros kā miglā. Grūti atpazīstamas radinieku un draugu sejas, un tad jau mēs bijām mājās.
Paldies mammai, viņa pieteicās padežūrēt pie bērniem pirmajā naktī. Bet es, kolīdz pārkāpu mājas slieksnim, skriešus devos uz dušu, jā, uz pirmo dušu nedēļas laikā, un piecos vakarā gulēju, nejūtot ne rokas, ne kājas. Nogulēju 15-16 stundas, pamodos slapja no piena gultā. Un priecīga, ka beidzot parādījies piens, devos sasveicināties ar bērniem.
Joprojām atceros šausmas dzemdību namā, un nesaprotu, kā vispār izturēju sešas diennaktis bez miega, pēc operācijas nemitīgi dzenoties pa dzemdību namu.
Avots:
Ko viņa čīkst? Viņai ir divi veseli bērni, būtu labāk priecājusies un bijusi pateicīga par to. Lai izstāsta savu “šausmu stāstu” ģimenēm, kurās ir piedzimuši slimi bērni. Varbūt tad viņai kāds paskaidrotu, kas ir īsts murgs. Skumji, ka cilvēki neprot novērtēt to, kas viņiem ir. 🙁