Maniem dvīņiem nesen palika gadiņš. Es skatos uz viņiem un ar šausmām atceros pagātni. Cik daudz kā jau ir aiz muguras, cik vēl priekšā, bail pat domāt. Bet tagad es vēlos pastāstīt nevis par bērniem, bet par sevi.
Grūtniecība man noritēja ar sarežģījumiem, kā nekā dvīņi. Es izturēju smagās grūtniecības pēdējās nedēļas, bet manu ciešanu apogeja tika sasniegta manu zīdaiņu pirmajās dzīves dienās.
Uzreiz pateikšu, ka dzemdēju ar ķeizargrieziena palīdzību, pēc iepriekš noteiktā plāna trīsdesmit devītajā nedēļā.
Dzemdēju ceturtdienā, pulksten 11.20. Un šī pati ceturtdiena bija manas vecās dzīves pēdējā mierīgā diena, un tajā pašā laikā tālāk sekojošā murga sākums.
Piektdienas rītā, pēc ķeizargrieziena operācijas, ar šuvēm dzemdē un vēderā, mani sūta no reanimācijas uz pēzdzemdību nodaļu. Kājām. Pa kāpnēm. Lieki piebilst, ka kājas tikai nesen bija atguvušas just spēju pēc epidurālāsanestēzijas.
Kādā veidā es spēju aizklibot līdz palātai, precīzi neatceros, atceros tikai aiz sāpēm birstošās asaras.
Paldies apkopējai, kura man palīdzēja tikt līdz gultai, kura man nezināmu iemeslu dēļ bija gandrīz nabas augstumā.
Es guļu un domāju, vienalga par visu, neko neēdīšu un nedzeršu, jo košļāšanas un rīšanas procesa laikā mans ķermenis reaģē ar sāpēm. Medmāsa norāda, ka pretsāpju vakcīnu varēs dabūt tuvāk vakaram.
Tik tikko asaras uz maniem vaigiem paspēja nožūt, kad ienāk palāta neonatologs un laimīgi paziņo, ka pēc dažām minūtēm man atvedīs bērnus, abus.
Tad man sākās īsta histērija. Jūs esat pilnīgi zaudējuši prātu? Esmu tikko pārvesta no intensīvās terapijas nodaļas, man vakar bija vēdera operācijas, no sāpēm es aizmirstu, ka ir jāelpo, un jūs vēlaties manās rokās iedot vēl divus jaundzimušos?
Īsāk sakot, bērnus man atveda tikai nākamajā dienā, jo laikam nosprieda, ka neadekvātu māti labāk likt mierā vēl vienu nakti.
Un lūk, sestdiena. Mani mazuļi tiek atvesti dzemdību nama stacionārajos metāla ratos, un svinīgi tiek pasniegti man – jaunizceptajai māmiņai.
Līdz tam laikam sāpes vēderā bija nedaudz mazinājušās, un es jau spēju to bez asarām acīs aiziet līdz ēdnīcai vai medmāsas postenim.
Man bija aizdomas, ka ar bērnu atvešanu rūpes tikai pieaugs, bet, ka notiks kas tāds, nevarēju iedomāties.
Sāksim ar to, ka pēc modinātāja, pēc katrām trijām stundām man bija jāiet uz piena virtuvi pēc maisījuma bērniem.
Piena virtuve atradās pēcdzemdību nodaļas otrā galā, bet tie ir kādi 100, vai pat visi 200 metri no palātas.
Tālāk, trīs reizes dienā man vajadzēja aiziet uz ēdnīcu un paēst pašai.
Turpinājumu lasiet nākošajā lapā
Ko viņa čīkst? Viņai ir divi veseli bērni, būtu labāk priecājusies un bijusi pateicīga par to. Lai izstāsta savu “šausmu stāstu” ģimenēm, kurās ir piedzimuši slimi bērni. Varbūt tad viņai kāds paskaidrotu, kas ir īsts murgs. Skumji, ka cilvēki neprot novērtēt to, kas viņiem ir. 🙁