Paldies par meitu! Tu padarīji mūs laimīgus, kaut arī bez tevis

Olga ieradās pēc norīkojuma. No siltajiem dienvidiem uz auksto Sibīriju. Lieki teikt, ka milzīgs kontrasts. Nolēma trīs gadus nostrādāt, un tad atgriezties mājās. Pirmajā gadā ar grūtībām pierada pie skarbā klimata.

Olga strādāja par ekonomisti uzņēmumā, ar kolēģiem ātri sadraudzējās, kopā gāja uz kino un dejām, un tas viņu paglāba no garlaicības, kā arī nelika visu laiku sapņot par to, ka trīs gadi ātri paies un varēs atgriezties mājās.

Olga, kāpēc tu dejās tik vienaldzīgi izturies pret puišiem, – brīnījās Taisja, Olgas draudzene, – tevi aicina dejot, bet tu to dari tā, ir kā izciestu sodu.

Es baidos.
No kā baidies?
Baidos iemīlēties. Man šeit nevajag nekādas mīlas afēras, jo es sapņoju atgriezties mājās.
Bet vai tad mīlestība traucēs atgriezties mājās?

Var būt arī tā. Es šeit negribu palikt, bet mans puisis var negribēt braukt pie manis.
Taisja atbildēja smejoties: – Kāda tu, Olga, praktiska, visu jau iepriekš pa plauktiņiem esi salikusi.
Bet velti Olga neļāva sev iemīlēties. Vjačeslavu viņa satika nevis dejās, bet uz ielas kādā ziemas vakarā, kad atgriezās mājās no darba, – viņa ilgi bija gatavojusi atskaiti.

Ielas bija slikti apgaismotais, bija slidens, Olga pārvietojās ļoti piesardzīgi. Pēkšņi sajuta, ka kāds aiz muguras saka: – Uzmanīgi. – Un satvēra viņu aiz elkoņa.

Olga no pārsteiguma un bailēm iekliedzās. Jaunais vīrietis nomierināja viņu, sakot, ka vēlējās tikai palīdzēt šķērsot slideno vietu.

Un tā viņi šajā vakarā iepazinās. Izrādījās, ka viņi strādā vienā uzņēmumā. Viņš ir vadītājs. Neskatoties uz jaunību, jau atraitnis, audzina trīsgadīgu meitiņu.

Turpinājumu lasiet nākošajā lapā

Iesaki šo rakstu citiem!
loading...

Pievienot komentāru