Taksometra vadītāja atrada pasažiera aizmirstu paku. Ieskatoties tajā, viņa ilgi nevarēja atjēgties

Taksometra vadītājai Taņai bija ilga un grūta maiņa. Pēdējais klients, ko viņa apkalpoja, bija vīrietis, kurš pasūtīja automašīnu braucienam uz naktsklubu. Protams, viņš bija piedzēries, tāpat kā pārējie, ko viņa vadāja uz mājām no izklaides iestādēm.

 

No vienas puses, viņa nebaidījās apkalpot šādus klientus. Viņi bija jautri un nekaitīgi. Lai gan klausīties viņu pļāpāšanu dzērumā dažkārt bija ļoti nogurdinoši. Daudzi sūdzējās par grūtu dzīvi, bet viņai jau pašai savu problēmu pietika. Tāpēc jaunā sieviete centās izvairīties no šādiem taksometra pasūtītājiem un pieņēma tos tikai nepieciešamības gadījumā.

 

Pēc maiņas viņa iegāja dzīvoklī un sadzirdēja sava tēva balsi. Ratiņkrēslā sēdošais tētis virtuvē dzēra tēju. Izdzirdējis durvju slēdzenes pagriezienu, viņš izņēma vēl vienu krūzi un sāka gatavot dzērienu arī meitai.

 

Tēvs jautāja, kā sokas darbā. Taņa par taksometra vadītāju bija sākusi strādāt nesen un joprojām nebija īsti pieradusi pie šā darba. Bet tagad viņas dzīvē nebija variantu – bija jāstrādā.

 

Taņas tēvs Leonīds Dmitrijevičs pārtrauca staigāt apmēram pirms gada. Viņš cieta avārijā un salauza mugurkaulu. Atjaunot veselību tā arī neizdevās. Ķermeņa lejasdaļa nekustējās. Taču ārsti teica, ka var viņam palīdzēt. Taču apdrošināšana operāciju nesedza. Bet tas maksāja daudz. Ģimenai tādas naudas nebija.

 

Gandrīz pirms pieciem gadiem Taņas tēvs izšķīrās no savas sievas – meitenes mātes. Kopš tā laika jaunā dāma ar tēvu dzīvoja kopā un bija viens otram visdārgākie cilvēki.

 

Naktī negaidīti atskanēja zvans. Taņa, kura jau gatavojās iet pie miera, uzreiz nesaprata, kāpēc zvana taksometru parka dispečere. Izrādījās, ka ir steidzams zvans no klienta. Viņam vajadzēja doties uz tuvējo pilsētu, kur viņa sievai bija sākušās dzemdības. Bija jādodas tieši tagad, un steidzamības dēļ viņš solīja maksāt trīs reizes vairāk nekā parasti.

 

Taņa pēdējā laikā nebija atteikusies no papildu darba. Un šajā gadījumā tika solīta laba nauda. Tāpēc viņa nolēma, ka miegs pagaidīs. Protams, braukt ar svešinieku tik tālu bija biedējoši. Bet viņa neatteicās arī no šādas iespējas.

 

Dispečere nosūtīja ziņu uz klienta adresi, un Taņa nekavējoties devās pie viņa. Drīz viņa apstājās pie daudzstāvu ēkas un gaidīja klientu. Kaut kāda iemesla dēļ viņa sajutās neomulīgi. Šķita, ka kaut kas nav kārtībā. Un tad ātrā solī pa durvīm iznāca kāds vīrietis un apsēdās aizmugurējā sēdeklī.

 

Taņa bija pieradusi novērtēt pasažieru izskatu, it īpaši naktī, kad varēja sagaidīt jebko. Klients izskatījās pieklājīgi, labi ģērbies. Viņš nesa daudz somu, kas bija piebāztas līdz augšai.

 

Viņš sasveicinājās un nosauca adresi, kur viņu vajadzēja nogādāt. Vīrietis visu laiku smaidīja. Taņa nodomāja, ka tas bija aiz prieka. Tomēr ne jau katru dienu sieva dzemdē. Viņa pajautāja, ko viņi gaida, un pasažieris nedaudz vilcinoties pateica, ka tas ir puika.

 

Tomēr saruna nevedās. Jā, jaunā sieviete to aizsāka tikai tāpēc, lai pati neaizmigtu braucot.

 

Viņi brauca apmēram pusstundu, kad klients sāka nervozēt. Viņš turpināja lūkoties telefonā it kā gaidītu zvanu vai ziņu. Un tad viņš šoferītei diezgan rupji pajautāja, kad tad beidzot galamērķis būs klāt.

 

Taņa bija pārsteigta par viņa noskaņojuma maiņu, taču atbildēja, ka vairs nav ilgi palicis. Drīz viņi nokļuva īstajā vietā, un viņa izlaida vīrieti. Viņš neapmānīja šoferīti – samaksāja trīskāršu cenu.

 

Jaunā sieviete devās atpakaļceļā. Kad viņa brauca pa šoseju, sāka mirgot spuldzīte. Bija pienācis laiks uzpildīt degvielu. Viņa apstājās tuvākajā degvielas uzpildes stacijā. Kamēr tvertnē tika ieliets benzīns, viņa nolēmu pārbaudīt aizmugurējo sēdekli. Klienti ik pa laikam kaut ko aizmirsa automašīnā, un nule vestajam vīrietim bija tik daudz somu, ka tas nebūtu nekāds brīnums.

Lasi vēl: Ar omīti vecumdienās sāka notikt dīvainas lietas: viņa redzēja skeletu un tas ar viņu runāja un lūk, ko es tikai vēlāk pamanīju viņas mājā!

Viņa ātri atrada aizmirsto paku un pasmaidīja pie sevis. Plānoja vispirms piezvanīt dispečerei, lai brīdinātu. Pasažieris aizmirstās mantas varēja paņemt arī vēlāk, sazinoties ar taksometru firmu. Bet nezin kāpēc Taņai radās interese, kas atrodas pakā.

 

Viņa parasti to nedarīja, bet šoreiz kaut kas lika aplūkot pakas saturu. Iekšā bija vecs pulkstenis, nepārprotami antīks. Turklāt Taņai šķita, ka viņa to jau bija redzējusi.

 

Viņas draudzene Žeņa strādāja antikvariātā. Sieviete, kura dzīvo citā pilsētā, bieži rādīja Taņai retu priekšmetu attēlus, par kuriem kolekcionāri bija gatavi maksāt pasakainu naudu. Un tieši ar viņu jauniete nolēma konsultēties.

 

Taņa uzreiz posās ceļā, jo lieta bija nopietna. Brauciens ilga vēl stundu, un drīz viņa sēdēja policijas iecirknī, kur tika pratināta par notikušo, lai gan viņa aiz noguruma teju vai krita no kājām.

 

Tur viņa uzzināja klienta dīvainās uzvedības iemeslu. Kad viņi brauca uz citu pilsētu, vīrietis uzzināja, ka ir noķerts videonovērošanas kamerās. Tāpēc nozagto lietu viņš nolēma “piešūt” citai personai. Bet Taņa nekavējoties devās uz policiju, tāpēc bija skaidrs, ka viņa nav vainīga noziegumā. Un laupītāju aizturēja praktiski uzreiz, jo viņa nosauca  adresi, uz kuru viņš devās.

 

Mājās Taņa atgriezās tikai no rīta. Tēvs nespēja viņu sagaidīt, gandrīz vai juka prātā. Un jaunā sieviete pēkšņi izplūda asarās. Kaut kāda iemesla dēļ viņa tagad iedomājās par to, vai ir rīkojusies pareizi. Par to, ka ar naudu, ko varētu saņemt no pulksteņa pārdošanas, viņa būtu varējusi apmaksāt operāciju, kas bija nepieciešama viņas tēvam. Nebija tā, ka viņa būtu nožēlojusi, ka rīkojusies pareizi – sirdsapziņa nebūtu ļāvusi viņai rīkoties citādi. Bet tomēr viņa turpināja domāt par to, kā viņa būtu varējusi mainīt savu un tēta dzīvi.

 

Pagāja vairākas dienas. Pēkšņi pie dzīvokļa durvīm atskanēja zvans. Kad Taņa atvēra durvis, viņa uz sliekšņa ieraudzīja pievilcīgu, nepazīstamu vīrieti dārgā uzvalkā. Viņš jautāja viņas vārdu, jo tieši viņu viņš meklēja.

 

Jaunā sieviete bija pārsteigta, bet viņš pastāstīja, kas par lietu. Konstantīns bija privāta muzeja īpašnieks, kurā bija noticis noziegums. Un viņš ieradās, lai personīgi pateiktos viņai par palīdzību noziedznieka notveršanā. Pulkstenis, kas bija nozagts, viņam bija nenovērtējama vērtība.

 

Taņa bija pārsteigta, kāpēc viņš personīgi ieradies citā pilsētā, lai pateiktu viņai “paldies”. Bet vīrietis paskaidroja, ka runājis ar viņas draudzeni. Žeņa pastāstījusi par sarežģīto situāciju, kādā jaunietes ģimene bija nonākusi pēc ceļu satiksmes negadījuma. Konstantīns nolēma palīdzēt un pateicībā samaksāja par operāciju viņas tēvam.

 

Taņa sākumā uzskatīja, ka summa ir pārāk liela, lai viņa to pieņemtu. Taču vīrietis bija nelokāms. Viņš varēja atļauties tik dāsnu žestu. Jaunā sieviete ilgi nedomāja par  viņa priekšlikumu. Tā patiešām bija vienreizēja iespēja dzīvē.

 

Pēc nedēļas Taņa un viņas tēvs Leonīds iekāpa lidmašīnā, kas viņus aizveda uz Izraēlu. Klīnikā viss jau bija gatavs operācijai.

 

Pagāja ilgs laiks, līdz Taņas tēvs spēja nostāties uz kājām un spert pirmos soļus. Bet pamazām motoriskās funkcijas atjaunojās. Un, kad dažus mēnešus vēlāk Taņa un Konstantīns svinēja kāzas, viņas tēvs nebija atrunājums no jautras dejošanas.

 

Ko tu darītu, ja būtu šī stāsta varone? Vai tu paturētu atradumu sev vai nodotu policijā? Raksti komentāros!

Iesaki šo rakstu citiem!
loading...

COMMENTS

Pievienot komentāru