Ak vai, pēkšņi dzirdu, ka mans uzvārds ir … izdomāts! Tiec nu gudrs, kāpēc vajadzēja pieņemt svešu uzvārdu!
Pēkšņi kā zvīņas nokrīt no acīm – visapkārt ir Andersonu dzimta, kur nu te piepeši Auziņš! Varbūt bailēs, ka varētu represēt? Tēvs pabijis gan vienā, gan otrā frontē, vectēvs izsūtīts Sibīrijā… Mani bērni stāv pie vectēva kapa un raugās manī lielām acīm – kas tad mēs īstenībā esam? Šoks! Mamma taču to zināja, kāpēc glabājusi šo noslēpumu?”
Zinātnieka viedoklis
Guntis Pakalns, folkloras pētnieks, filoloģijas doktors: Šie stāsti pieder pie stāstiem un ticējumiem par mirušajiem, kas līdzīgi daudzām tautām. Respektējot vietējās tradīcijas un mirušā vēlmes (bet varbūt vairāk sava un apkārtējo sirdsmiera dēļ), bērēs cenšamies ievērot daudzus noteikumus – viss jāizdara pareizi. Zināms, ka no kapiem neko nedrīkst nest mājās, jo mirušais var nākt atprasīt savu īpašumu. Ja mirušajam kas aizmirsts iedot līdzi vai nav uzvilkts kāds apģērba gabals, to jāiekašā kapa smiltīs, citādi viņš nāk sapnī un to prasa. Ja kapa vieta ir ūdenī vai pēc viņa daudz raud, tad mirušais sapņos stāsta, ka viņam mitra gulēšana. Ja mantinieks nav dabūjis viņam novēlēto, mirušais varbūt nedos mieru, kamēr tas netiks nokārtots. Ne vienmēr tā ir pati pēdējā vēlēšanās. Protams, jauni stāsti rodas tikai tad, ja notiek kas neparastāks…
Folkloras pētnieki vāc šos stāstus, bet realitāte, kas ir aiz tiem, ne vienmēr ir viegli pieejama un saprotama. Folkloras arhīvos ir savākti tūkstošiem šādu pierakstu, daudz kas ir publicēts, ko līdzīgu visai bieži var dzirdēt arī mūsdienās. Īpašus šos stāstus padara tuvums aculieciniekam – stāstītājs vai viņam labi pazīstams cilvēks ir pārliecināts, ka tā patiešām gadījies. Lai gan katrs gadījums ir atšķirīgs, viegli ievērot, ka to tematika ir kopīga – tie diskutē ar racionālu un varbūt pārlieku vienkāršotu pasaules uzskatu.
Mana pieredze, jau ilgāku laiku interesējoties par tā saucamajiem spoku stāstiem – teorijas nāk un iet, skaidrojumi mainās, bet fakti paliek: cilvēki stāsta šādus stāstus. Acīmredzot tie ir vajadzīgi. Cilvēki vēlas ticēt, ka tā varbūt ir gadījies.
Laikam jau vēlas vismaz mazliet noticēt tai iespējamībai, ka pēc cilvēka nomiršanas nepaliek tikai viņa nedzīvais ķermenis, bet kas vairāk.
Kam tuvāka mistika, protams, var pieļaut iespēju, ka mirušie šādi mēģina ar mums sazināties… Kam tuvāks uz prātu balstīts skatījums: nevar noliegt, ka attiecības ar aizgājušiem tuviniekiem un pazīstamajiem palicēju domās, apziņā un zemapziņā vēl ilgu laiku turpinās – tiek respektētas mirušo vēlmes, viņu īpašums, iekšēji turpinām sarunāties, cenšamies risināt ar viņiem saistītos attiecību konfliktus, garīgās un materiālās problēmas…
Komentējot stāstu par mirušo, kas nāk atprasīt zelta gredzenu – līdzīgs motīvs ir populārā senāku laiku spoku stāstā: kungs tiek apglabāts ar savu zelta kāju (vai koka kāju, kurā apslēptas dārglietas). Kad zagļi kāju no kapa izrok, kungs nāk katru nakti, klauvē pie durvīm un kliedz: “Atdod manu zelta kāju!!!” (Te skaļi jāiekliedzas.)
Lasi vēl: Mēģiniet pagatavot šo citronu sīrupu, kas palīdzēs jums atbrīvoties no saaukstējuma
Lai saglabātu psiholoģisko līdzsvaru un veselīgu skatījumu uz dzīvi, tradicionālajā kultūrā par katru tematu ir gan nopietnie stāsti, gan pasakas, gan veselīga ironija, humors un neliela izklaide, protams. Tradīcija aicina dalīties ar saviem stāstiem, pārdzīvojumiem, bailēm un nojautām, sarunāties par to, mēģināt saprast no dažādiem skatpunktiem, plašākā kontekstā. Palīdz meklēt līdzsvaru un izpratni. Arī par tām tēmām, par kurām zināšanas nav un nevar būt pietiekami dziļas.
Avots:
