Vakarā ejot mājās, Vaļai pavērās briesmīgs skats – viņa dzirdēja bērna kliedzienus un raudāšanu

Tālbraucējs Nikolajs atgriezās mājās nevis viens, bet gan ar bāreņu meitenīti. Vaļas sarūgtinājumu var saprasts. Viņi ir precējušies ar Nikolaju jau astoņus gadus. Bet šo gadu laikā viņiem tā arī nebija izdevies tikt pie bērniņa…

Pagāja laiks. Valentīnai sāka rasties galvā domas, ka Nikolajs ilgi nevēlēsies būt bez bērniem. Viņš viņu pametīs un atradīs tādu, kura var laist pasaulē savus bērnus. Viņa baidījās palikt viena. Cik ļoti viņa kļūdījās, jo vīrs nebeidza viņu mīlēt un visas domas bija tikai par viņu.

Pāris sāka domāt par adopciju. Bieži vien viņi tika atrunāti: “Valija, esiet uzmanīga. Nav zināms, kādi šim bērnam ir bijuši vecāki. Vai viņš būs vesels. Un iedzimtība, raksturs?”

“Valija, klausies, es arī ļoti gribēju adoptēt bērnu, bet es nevēlos, lai tu skumtu un ciestu. Darīsim tā: ļausim visam turpināties kā parasti,” mierināja Mihails.

Pagāja pāris nedēļas…

Lasi vēl: Kāpēc arābietes baidās no pirmās kāzu nakts. Viņām tas ir kā murgs!

Vakarā atgriežoties mājās, Valija bija briesmīgas ainas lieciniece. Viņa dzirdēja bērna kliedzienus un raudas. Redzot, kā zēni sāpināja mazo meitenīti, viņa nekavējoties metās palīgā. Bet ļaundariem izdevās aizbēgt.

Meitene bija histērijā, visu laiku raudāja un nespēja nomierināties. Viņas kleita bija saplēsta un rokas bija netīras. “Es tikai gribēju šūpoties. Un viņi nāca un sāka mani aiztikt,” meitene caur asarām sacīja.

“Kur ir tavi vecāki?,” Vaļa jautāja. Meitene izrādījās viena. Viņa atbildēja, ka viņas māte ir aizgājusi mūžībā, un tēvs ilgu laiku nav rādījies. Viņa teica, ka dzīvo pie vecmāmiņas un vecmāmiņa viņu stipri lamās par saplēsto kleitu.

Valentīnai ar grūtībām izdevās meiteni nomierināt. Viņa aizveda viņu veikalu, lai nopirktu viņai drēbes. Vēlāk nopirka viņai arī ēdienu.

”Vedīsim tevi tagad mājās”,- Vaļa teica.

“Kas tā ir? Kāpēc tu viņu atvedi te?” Vecmāmiņa nomurmināja.

“Šī ir Valijas tante. Viņa mani pabaroja un nopirka drēbes,” Katja atbildēja.

“Ko jūs no viņas gribat. Viņa ir bārene. Meitenes tēvs ir mans brāļadēls. Sen nav šeit parādījies,” nomurmināja tievā vecene.

“Katjai nepieciešama aprūpe. Viņa bija izsalkusi un netīra,” – ar sūdzībām Valja vērsās pie vecmāmiņas.

Atbildot uz to, vecā sieviete pavēlēja: “Tu esi jauna, kā tu uzdrošinies mani vēl mācīt? Ej ārā no manas mājas.

Valija jutās ievainota. “Es sūdzēšos atbildīgajām iestādēm. Par meiteni nerūpējas. Viņa ir tik pat kā bārene!” Viņa teica.

Vecmāmiņa Zoja ar smaidu sacīja: “Nu, labi. Ātrāk viņu prom aizvedīs. Man bez viņas ir pietiekami daudz rūpju.”

Dienu un nakti Valija nebeidza domāt par bērnu. Viņa pastāstīja vīram par visu situāciju: “Atvedīsim viņu pie mums? Mēs viņu adoptēsim.”

Nikolajs, mierinot viņu, ar aizvainojumu teica: “Mēs nevarēsim viņu adoptēt. Viņai ir radi.”

Valija nevarēja beigt domāt par Katju. Kad viņas vīrs devās ceļojumā, Valija devās pie vecās sievietes.

“Ko tev vajag? Atnāca viņas pašas tēvs un paņēma viņu,” rupji sacīja vecmāmiņa Zoja.

Atgriežoties mājās no komandējuma, vēlu vakarā Nikolajs apstājās vakariņās kafejnīcā. Tur viņš redzēja meiteni aiz loga. Viņa bija tērpusies netīrās drēbēs. Viņš nopirka viņai saldumus.

Kāds klients viņam teica: “Viņa ilgu laiku ir viena un bez uzraudzības. Kā zināms, patēvs aizgāja mūžībā negadījumā, un pamāte nepievērš uzmanību un rūpes.”

Nikolajs vaicāja meitenes adresi: “Es gribu viņu paņemt, adoptēt. Viņai nepieciešama vecāku gādība.”

Pēc sarunas ar pamāti Kolja aizveda meitenīti pie sevis. Viņš nezināja, kā informēt Valiju par to. Viņš uztraucās par viņas reakciju.

Tuvojoties mājai, Valija steidzās satikt savu vīru. Bet nez kāpēc viņa apstājās un pēkšņi iekliedzās: “Katja, mana Katja, Katja!”

Nikolajs nespēja saprast iemeslu šādai reakcijai un turpināja vērot. Drīz viņš saprata, ka meitene ir tā pati Katja, par kuru viņam stāstīja sieva. 

Katja arī skrēja pie Valjas un caur asarām laimīga sacīja: “Mīļā Valijas tante!”

“Tagad mums būs bērns,” priecīgi paziņoja Nikolajs.

“Mums būs divi bērni, es gaidu bērnu,” ​​piebilda Valija.

“Es esmu vislaimīgākais cilvēks!” – ar šiem vārdiem Koļa apskāva nu jau abas savas meitenes.

Iesaki šo rakstu citiem!
loading...

COMMENTS

Pievienot komentāru