Ligita Dēvica, kuru viņas tuvi draugi un kolēģi dēvē par Gitu, ir dzimusi 1940.gada 20.decembrī Liepājā. No turienes viņa 1963.gadā kā pavisam jauna aktrise, tikko vienu gadu pamācījusies Baltijas Flotes teātra studijā, atnāca uz Valmieras drāmas teātri, tam kļūstot par viņas pirmo un vienīgo darba vietu, bet pilsēta – par mājām, kur uzaug viņas dēls.
Gita ir izdzīvojusi septiņdesmit divas lomas – visdažādāko raksturu drāmu un traģēdiju varones. Valmieras teātrī viņa uzplauka 70. un 80. gados, kaut arī aktrise spēlējusi pie daudziem režisoriem, nozīmīgākie režisori viņas karjerā bijuši tikai trīs – Oļģerts Kroders, Māra Ķimele un Valentīns Maculēvičs, kuri ļāvuši viņai pilnībā sasniegt augstu skatuves patiesības līmeni un aktrises cilvēciskais un mākslinieciskais iespēju mērogs bijis ļoti plašs. Režisori, dodot viņai lomas, vienmēr prognozē vārdos grūti izskaidrojamo aktrises pievienoto vērtību – inteliģenci, aristokrātiskumu un sievišķīgo pievilcību. Dīva no matu galiņiem līdz papēžiem.
Vairāk nekā sešdesmit darba gados Ligita Dēvica ir spēlējusi sarežģītas, pretrunu plosītas stiprās sievietes – Lēdija Miltforde F. Šillera “Mīla un viltus” (1967), Ģertrūdi V. Šekspīra “Traģisks stāsts par Hamletu, Dānijas princi” (1972), Mašu A. Čehova “Trīs māsās”, (1974), Raņevsku “Ķiršu dārzā”, (1986). Viņas veiksmīgākās lomas ir arī dziļi latviskas varones, kuru galvenā īpašība ir nesalaužamais spēks, kas reizēm kļūst arī par vājumu, tāda ir viņas Maija Raiņa “Mīla stiprāka par nāvi” (1983) un Orta “Pūt, vējiņi” (1985), Roplainiete R. Blaumaņa “Pazudušais dēls” (1990) un Mazbērzu māte “Trīnes grēki” (1997). Viņa spoži atsegusi modernā laikmeta sievietes pretrunīgo, daudzšķautņaino būtību, bet īpaši dziļi atklāta nelaimīgās medmāsas Rečidas personība D. Vosermana “Kur dzeguze ligzdu vij” (1984).
Nozīmīgs posms Ligitas radošajā dzīvē ir arī brīdis, kad 2002.gadā Valmieras teātrī atgriežas Oļģerts Kroders. “Pie Krodera es garīgi izaugu. Ja nebūtu Krodera, ja viņš nebūtu no tās Rīgas atnācis atpakaļ uz Valmieru, es sen vairs neko nedarītu teātrī, un manu sirdi pārņēma tāda pateicība – dziļa. Līdz asarām. ” par savu mūža režisoru saka Gita. Un tapa dzīves gudras un par savas dzimtas likteni atbildīgas sievietes – visvairāk Niskavuori saimniecē H. Vuolijoki “Akmens ligzda jeb Niskavuori sievietes” (2006), tad arī Voiņickā A. Čehova “Tēvocis Vaņa” (2003), Elvīrā E. Sniedzes “Tie paši oši” (2003), Juliānā Tesmanes jaunkundzē H. Ibsena “Heda Gablere” (2005), Ņinā Aleksandrovnā Ivolginā F. Dostojevska “Idiots” (2006), Hannā Kenedijā F. Šillera “Marija Stjuarte” (2010) un arī Dārtā E. Sniedzes “Mākoņains, iespējams skaidrosies”(2010). Viena no nozīmīgākajām šī posma lomām ir Nārbuļu saimniece Katrīna Latvijas televīzijas daudzsēriju filmā “Likteņa līdumnieki” (2003 – 2006), kas iekaroja skatītāju neviltotu mīlestību Latvijas mērogā.
Ligitas Dēvicas talants novērtēts, viņai piešķirot Latvijas PSR Nopelniem bagātās skatuves mākslinieces goda nosaukumu (1986), aktrise vairākkārt izpelnījusies nominācijas Latvijas Teātra darbinieku Savienības ikgadējā teātru skatē, bet 2006.gadā viņa saņēmusi Latvijas teātra gada balvu kategorijā “Labākā aktrise radio teātrī” par Annas lomu Sandras Vensko lugā “Melnais mežastrazds”. Māksliniece saņēmusi arī Valmieras teātra balvu par Mūža ieguldījumu (2010) un valsts augstāko apbalvojumu – Triju Zvaigžņu ordeni (2011).
Daudz laimes, Gita!