Sniedzot mīlestību saviem bērniem, vecākiem nevajadzētu aizmirst pašiem par sevi, jo pretējā gadījumā šo nespēju mīlēt pašiem sevi pārmantos arī atvasēm, radot tām mazvērtības kompleksus mammas un tēta pārmērīgo prasību dēļ, raksta psiholoģe un blogere Olga Vaļajeva.
“Es jūs lūdzu, nedzīvojiet bērnu labā! Viņiem tas ne tikai nav vajadzīgs, bet ir arī kaitīgi,” viņa akcentē.
Cik daudz nelaimīgu likteņu, salauztu siržu, aizvainojumu un pārpratumu! Es redzu sievietes, kas bērnu dēļ atsakās pilnīgi no visa pārējā savādzīvē. Un tad es redzu tos bērnus, kuru dēļ notika atteikšanās no visa pārējā. Skats ir drūms.
Lūk, vairāki piemēri, kas tev liks aizdomāties, cik nepareizi ir dzīvot tikai bērnu labā.
Māte audzināja Jāni viena. Viņa tā arīneapprecējās, visu ieguldīja dēlā, nopirka viņam dzīvokli, samaksāja par universitāti. Viņš kļuva par brīnišķīgu un veiksmīgu cilvēku. Bet tagad vīrietim jau ir piecdesmit. Viņš nekad nav bijis precējies, viņam nav bērnu. Visu mūžu viņš centās atdot mātei neatmaksājamo parādu par to, ko viņa devusi. Tā arī neizdevās.
Annas tēvs dienu un nakti strādāja bērnu labā. Viņam bija lieli plāni – īpaši attiecībā uz meitu, kura bija ļoti spējīga. Un tēvs sapņoja, ka viņa kļūs par ārsti. Sakrāja naudu, lai meitene varētu studēt universitātē. Bet viņa atteicās. Viņa gribēja dzīvot savu dzīvi. Citādu dzīvi. Vēlējās kļūt par mākslinieci.
Tad tēvs visu sarēķināja un izrakstīja meitai rēķinu. Viņš saskaitīja, cik izmaksāja skolas gaitas, pulciņi, apģērbs, pārtika. Un pieprasīja meitai naudu atdot. Lieki piebilst, ka Anna savu tēvu vairs neredzēja. Kopš tās dienas ir pagājuši vairāk nekā trīsdesmit gadi.
Mamma Irēnas dēļ atteicās no personīgās dzīves. Pēc šķiršanās viņa negāja uz randiņiem, baidoties traumēt meitu. Meita ir izaugusi un nespēj pamest mammu. Neiet uz randiņiem. Viņa pat nevar pieļaut domu par aiziešanu no mātes un dzīvot savu dzīvi. Ira ir jau četrdesmit. Ne reizi nav bijusi precējusies. Bērnu sievietei nav.
Pētera un Maijas vecāki bija ļoti, ļoti labi. Viņi izdarīja visu bērnu labā, visu, ko varēja, un pat to, ko nevarēja. Ģimene vienmēr šķita draudzīga, ģimenes svētki, kopīgas brīvdienas. Tikai visā šajā vecāku lomas pildīšanā Pēteris un Maijazaudēja savu laulību. Viņus vairs nekas kopīgs nesaistīja.
Viņi dzīvoja kopā trīsdesmit gadus tikai kā tētis un mamma. Un tad, kad bērni aizgāja savā dzīvē, abi vienkārši izšķīrās. Maija joprojām nevar atgūties no tā, ka vecāki aizgāja katrs savu ceļu. Viņai jau ir trīsdesmit septiņi gadi, bet sieviete nevēlas apprecēties. Baidās atkārtot to pašu skumjo vecāku stāstu. Jo mamma pēc šķiršanās ļoti ātri nomira.
Andris bija tā dēvētais vēlais bērns, par kuru māte pārmērīgi rūpējās un no visa sliktā sargāja. Patiesību sakot, viņa māte vienkārši izmisīgi gaidīja princi baltā zirgā, bet kad tas neatjāja, sieviete nolēma dzemdēt bērniņu pati sev. Un tad viņai radās cerība, ka caur Andri visi viņas sapņi piepildīsies.
Viņa visos iespējamos veidos centās padarīt savu bērnu lielisku. Viņš studēja vairākas valodas, apmeklēja daudzus klubus, spēlēja arfu. Mamma lepojās ar viņu, un viesībās vienmēr lūdza dēlu kaut ko nospēlēt viesiem. Andrim tagad jau ir pāri četrdesmit. Viņš ir šķīries, un viņa bērnus audzina cits vīrietis.
Un Andrim pret to nav nekas iebilstams. Viņš joprojām nezina, ko vēlas. Viņš nekļuva par brīnumbērnu. Viņš to neizturēja un salūza. Tagad viņš tikai dzer. Pirms darba, darba vietā un pēc tā. Mamma to vairs neredz, jo ir aizgājusi aizsaulē.
[…] Vecāku upurēšanās bērna labā var salauzt viņa likteni. Neticami skarba psiholoģes atziņa. L… […]