Večuks uzaudzināja žurkulēnu. Bet viņš nespēja iedomāties, ka reiz šī žurka neļaus večukam doties aizsaulē

Tā gadās – kad cilvēks ir izmisumā, palīdzība var nākt no pilnīgi negaidītas puses. Šeit nav nekādu brīnumu. Laudis, kuri visu mūžu ir darījuši tikai labus darbus, šajā laikā iegūst daudz uzticīgu draugu, kuri ir gatavi palīdzēt grūtos brīžos. Tāpēc nevajag nevienam neko lūgt. Abpusēja pateicība nebūs ilgi gaidāma.

Šis ir apbrīnojamais stāsts no reālās dzīves norisinājās Lielā Tēvijas kara laikā Ļeņingradas blokādes laikā.

Pilsētā dzīvoja kāds večuks, kurš agrāk pelnīja sev iztiku ar nažu asināšanu, bet tā kā blokādes laikā pārtikas rezerves tikpat kā bija izsīkušas, tad norēķināties ar viņu praktiski neviens nespēja. Tiem, kam patiešām tas bija vajadzīgs, vīrietis palīdzēja bez maksas. Tomēr viņš cerēja, ka pēc promiešanas saimnieki vismaz uzcienās viņu ar šķīvi silta buljona. Diemžēl tā notika reti.

Kad nauda izbeidzās, vīrietis sāka pārdot savas personīgās lietas, lai kaut kā izdzīvotu un nenomirtu badā. Katras divas, trīs dienas večukiņš cēlās agri un paņēma kādu sev nevajadzīgu lietu un nesa uz tirgu.

Lasi vēl: Bijušais vīrs atvēzējās, lai viņai iesistu, bet viņu apturēja svešinieks. Kad viņa pagriezās un ieraudzīja, kas viņš ir, viņai bira asaras

Kaķa ņaudēšana

Reiz, kad vīrietis gatavojās doties ārā, viņš izdzirdēja, ka kāpņu telpā kāds ņaud. Večuks devās skaņas virzienā. Izdzirdot cilvēka soļus, kaķis aizmuka. Stūrī, kur tikko bija pabijis murrātājs, vīrietis ieraudzīja žurku, kas gulēja tikpat kā bez dzīvības pazīmēm, bet blakus tai pīkstēja maziņš žurkulēns. Šķiet, ka žurku māte aizsargāja savu mazuli no kaķa, bet samaksāja par to ar dzīvību. Vīrietis paņēma žurkulēnu rokās, paglāstīja, bet pēc tam noslēpa azotē un aiznesa mājās.

Dzīvnieks ātri piemērojās jaunajā dzīvesvietā, pastāvīgi skraidīja pa virtuvi, meklējot ēdamo, bet plauktos bija tukšums. Dažkārt saimnieks uzcienāja žurkulēnu ar drupatām, kas palika no pieticīgās ēdienreizes, bet spriežot pēc visa, žurkulēnam ar to bija par maz, tāpēc tas bieži devās prom no no mājām, meklējot ēdamo. Šķita, ka dzīvnieciņš to atrada, jo viņš auga un pieņēmās svarā.

Aiz garlacības vīrietis centās dresēt savu mājas mīluli. Viņš ar mainīgiem panākumiem mācīja žurkulēnu atsaukties uz savu balsi, atnest mazus priekšmetus tādus kā monētas un pogas un pacelties uz pakaļkājām.

Zvēriņam maz kas izdevās, taču večuks to darīja nevis rezultāta dēļ, bet gan tāpēc, lai aizpildītu laiku un nedomāt par badu.

Drīz iestājās slikti laiki

Drīz iestājās pavisam slikti laiki. Vīrietim vairākas dienas neizdevās neko apmainīt pret pārtiku – ziemas lietas viņš jau sen bija pārdevis, bet priekšmeti, ko lieto vasarā,  nevienam nebija vajadzīgi.

Aptuveni pēc nedēļas večuks saprata, ka nespēs ilgi šādi izdzīvot. Lai nesajuktu prātā no bada un vientulības, viņš ilgstoši sarunājās ar savu mājas mīluli. Drīz viņš to spēja darīt tikai guļot horizontālā stāvoklī, jo spēkus vajadzēja ekonomēt.

Pēkšņi žurkulēns pazuda, pagāja divas dienas, bet dzīvnieciņš neatgriezās. Večuks padomāja, ka dzīvnieciņš ir atradis citu vietu, kur viņu vismaz baro, bet trešajā dienā grauzējs tomēr atgriezās. Zobos viņš nesa kaut ko spīdīgu. Ieskatoties večuks ieraudzīja, ka tā ir sena sudraba monēta.

Ar pēdējiem spēkiem vīrietis piecēlās no gultas, kaut ko uzvilka mugurā un devās pie pazīstama antikvāra. Tur viņam izdevās iemainīt monētu pret putraimiem, ar kuriem pietika gandrīz mēnesim.

Žurkulēns pateicās par dzīvības glābšanu

Šajā laikā žurkulēns atnesa saimniekam vēl vairākas monētas. Vīrietis tagad bija pārliecināts, ka no bada viņš noteikti nenomirs. Viņš dažkārt pat atnesa pārtiku saviem kaimiņiem, skaidrojot, ka viņam esot veiksmīgi pārdot savas vecās bikses.

Šim cilvēkam izdevās veiksmīgi izdzīvot kara laiku, tiesa – viņš zaudēja savu mājokli, kuru sabombardēja kārtējā uzlidojuma laikā.

Kopš tā laika savu mājas mīluli večuks tā arī vairs neredzēja, taču līdz mūža galam atcerējās mazo pelēko radījumu, kurš savulaik viņu izglāba no nāves. Sīkais dzīvnieciņš pierādīja, ka jebkurš dzīvnieks ir spējīgs atcerēties labu cilvēka rīcību, kā arī var palīdzēt cilvēkam grūtā brīdī.

Kāds ir tavs viedoklis? Vai tici, ka dzīvnieki var mums sniegt palīdzību sarežģītā dzīves situācijā? Raksti komentāros!