… Viņi pārstāj raudāt, kad saprot, ka neviens pie viņiem nenāks. Ne pēc 10 minūtēm, ne pēc 4 stundām, varbūt vispār nekad…
Mana sirds burtiski salūza gabalos. Manī aizdegās vēlēšanās dot solījumu. Solījumu pašai sev.
Mēs atnācām mājās. Tajā naktī, kamēr Luella gulēja piespiedusies man klāt, es devu viņai solījumu. Ka vienmēr nākšu pie viņas.
Vienmēr, kad dzirdēšu viņu raudam, es nākšu pie viņas. Kad viņai pirmo reizi sāpēs, kad viņas sirds būs salauzta, mēs nāksim pie viņas. Mēs būsim līdzās, atbalstīsim, ļausim viņai pašai pieņemt lēmumu, bet būsim līdzās.
Lasi vēl: Māte apraka dzīvu mazuli cerībā, ka viņš nomirs. Pēc trim dienām viņu izraka no šī kapa
Viņa redzēs, kā mēs raudam un pārdzīvojam, jo raudāt un just ir normāli. Viņa zinās, ka mēs vienmēr būsim līdzās.”
Avots: