Zagles nolēma aplaupīt sirmgalvi, bet, ieraugot lietas viņas skapī, pārbijās. Bet tu pat nespēj iedomāties, kādas bija šā stāsta beigas

Olga Anatovļena stāvēja pie loga un vēroja uz soliņa sēdošās večiņas, bērnus, kas skraida pa rotaļu laukumu, un garāmgājējus, kas steidzās savās gaitās.

Viņu, 70 gadus vecu sievieti, varētu apskaust, jo večiņa lepojās ar optimistisku attieksmi pret dzīvi. Viņa ir ļoti radošs cilvēks, nodarbojas ar glezniecību, bet no rīta kaimiņi pagalmā redzēja, ka vecā dāma dodas nūjot. Protams, mazā pensija nebija iepriecinoša, taču Olga nolēma lūkoties uz priekšu, neskatoties uz grūtībām. Sieviete rūpējās par pamestiem dzīvniekiem, regulāri nesot tiem pagalmā kaulus vai pārtikas pārpalikumus.

Pirms astoņiem gadiem sirmgalves vīrs no dzīves aizgāja slimības dēļ. Viņa līdz pēdējam cerēja, ka dzīvesdraugs atveseļosies, bet diemžēl viņai bija jāpierod būt vienai. Mazbērnus Olga nevarēja sagaidīt.

Reiz kāds pieklauvēja pie vecmāmuļas durvīm.

– Kas tur ir? Viņa jautāja.

Pie ieejas atskanēja: mēs pārstāvam veco ļaužu palīdzības fondu. Mēs mainām uzkrājumus, ja atvērsi durvis, visu sīki izskaidrosim, – teica kāda sieviete.

Olga Anatoļevna nespēja sakopot domas sieviešu nebeidzamās runāšanas dēļ un it kā hipnozē, atvēra namdurvis. Pēc piecām minūtēm vecā sieviete no bufetes izvilka visus savus ietaupījumus.

– Ņemiet – ar šiem vārdiem viena no krāpniecēm sirmgalvei pasniedza naudas žūksni.

– Ak, tā taču ir viltota nauda! – pazibēja Olgas galvā.

– Ziniet, mans dēls tūlīt atnāks no darba, bet man nav bijis laika viņam pagatavot vakariņas, vecā sieviete teica.

Zagles saskatījās un saprata, ka pieaudzis, sakarīgi domājošs vīrietis viņām traucēs. Bet vecā sieviete lēnām soļoja uz virtuves pusi, sakot:

– Jūs pagaidām paskatieties skapī, tur bija dažas banknotes, bet es pagatavošu dēlam maltīti, jo viņš atnāks izsalcis. Ejot viņa ieraudzīja krāpnieču atspulgu spogulī, kad viņas ieskatījās skapī un bija apmulsušas, ieraugot tur policista drēbes.

– Viņš jau tuvojas, mans dēliņš! – Olga iesaucās, stāvot pie virtuves loga.

Viena no zaglēm ātri devās uz mājokļa izeju, saprotot, ka šīs ir beigas, jo viņa nevēlējās atkal nokļūt cietumā. Otra līdzdalībniece turpināja stāvēt istabā. Vecenīte pamanīja, kā viņa sāk raudāt.

– Kāpēc tu raudi? – Olga viņai jautāja un viņai atdeva visu naudu.

– Nu, ja tā, tad iesim vakariņās, – uzaicināja večiņa.

– Ak, piedodiet, – jaunā sieviete caur asarām teica, – Es uzaugu bērnunamā, mums draudēja šausmīgs sods par zādzību. Es negribēju tevi aplaupīt.

Pārsteigta par tik patiesu grēku nožēlu, vecā sieviete uzdeva jautājumu:

– Kas tevi lika šādi rīkoties?

– Mani sauc Nastja. Dienu un nakti nācās mazgāt grīdas veikalā, jo nebija kur citur kur iet strādāt. Kad veikala īpašnieki man atņēma pasi, tur radās iztrūkums. Man kaut kur bija jāstrādā, tāpēc sazinājos ar senu draudzeni.

Tad Nastja nokrita uz ceļiem vecās sievietes priekšā, lūdzot viņu nenodot.

– Neuztraucies. Mans dēls nomira pirms pāris gadiem. Viņš toreiz aizturēja bīstamu noziedznieku, – Olga Anatoļevna teica un piecēla kājās jaunieti, sakot – tu vari palikt pie manis.

Večiņa sieviete ielēja Nastjai krūzē tēju.

– Bet es grasījos tevi aplaupīt, es neesmu tavas laipnības cienīga, neizpratnē sacīja zagle

– Tu nožēlo grēkus, ar to pietiek,” vecmāmuļa viņu mierināja.

Kopš tā laika Nastja palika dzīvot pie Olgas, palīdzot viņai it visā. Bet vecenīte caur dēla sakariem “aizrakās” līdz veikalam, kur pret jaunieti izturējās netaisnīgi. Nastjai tika atgriezta pase.

Lasi vēl: Katru vakaru vecmāmuļa nesa uz šķūni ēdienu. Kad mazdēls ieraudzīja to, kas tur mitinājās, viņš neticēja savām acīm

Jauniete bija ļoti priecīga, jo tagad varēja atrast sev labu darbu un turpināt studijas. Vakaros Nastja un Olga kopā dzēra tēju, pateicoties viena otrai par palīdzību. Vecā sieviete priecājās, ka jauniete ir atteikusies no zagšanas un atgriezusies normālā dzīvē.

Iesaki šo rakstu citiem!
loading...