Katru vakaru vecmāmuļa nesa uz šķūni ēdienu. Kad mazdēls ieraudzīja to, kas tur mitinājās, viņš neticēja savām acīm

Kad Dmitrijs bija ļoti mazs, viņa māte, pēc tēva vārdiem, aizgāja pie cita vīrieša. Kopš tās dienas tēvs aizliedza pat minēt mammas vārdu. Puika nespēja noticēt, ka māte viņus tik viegli pametusi un neticēja tēva Igora vārdiem. Viņš vairākas reizes prasījās ciemos pie vecmāmiņas, taču saņēma atteikumu.

– Ja reiz viņas meita mums to nodarīja, tad labāk ar viņu nerunāt, sacīja Dmitrija tētis.

Viņš dēlu audzināja pārāk stingri, tāpēc starp viņiem nebija īpaši siltas attiecības. Tomēr viss mainījās, kad dēlam apritēja 19 gadu. Dmitrijs turpināja dzīvot kopā ar tēvu, iestājās universitātē. Šajā laikā tēvs nolēma apprecēties vēlreiz, bet šoreiz ar gados jaunu sievieti.

– Dēliņ, tev jāiegūst vēl viena izglītība. Varbūt iestājies augstākajā izglītības iestādē ārzemēs? – rosināja tēvs, kad Dmitrijs absolvēja universitāti.

– Tēti, es jau teicu, ka negribu to darīt, atbildēja puisis.

– Neviens vēl nezina, kas notiks pēc gadiem pieciem. Tāpēc tomēr labāk ir iegūt vēl vienu diplomu, — sacīja Igors.

– Un kas tad notiks pēc pieciem gadiem? izbrīnīta pavaicāja tēva jaunā sieva Poļina.

Dmitrijs tik tikko valdīja smieklus no pamātes jautājuma. Igors to pamanīja un ar aizvainojumu paskatījās uz savu dēlu. Dēlam nepatika viņa tēva jaunā sieva,  jo, viņaprāt, šī dāma bija dīvaina. Ik pa laikam viņa uzdeva stulbus jautājumus, un ar viņu nebija iespējams runāt ne par ko citu, izņemot modi.

Tajā pašā laikā Dmitrijs bija viņai pateicīgs, jo pēc pamātes parādīšanās tēvs visu savu laiku veltīja viņai un viņš pārstāja cieši sekot dēla gaitām.

Pirmo reizi pēc ilga laika Igors pat atļāva dēlam apmeklēt vecmāmiņu. Dmitrijs nekavējoties devās pie viņas un bija pārsteigts par apstākļiem, kādos sieviete dzīvo. Kopš tās dienas puisis katru nedēļas nogali devās pie vecmāmiņas, lai palīdzētu sadzīves lietās.

Jau tiekoties pirmoreiz ar omīti, Dmitrijs sāka taujāt par savu māti.

– Marina tevi un tēvu tiešām atstāja cita vīrieša dēļ, taču viņa mēģināja ņemt tevi pie sevis, bet Igors viņai neļāva to darīt, – teica vecmāmiņa.

– Varbūt vari mēģināt satikties ar viņu? – vecmāmuļa ierosināja.

– Piedod, vecmāmiņ, bet es negribu, es viņai neesmu vajadzīgs. Galu galā, ja viņa vēlētos ar mani satikties, viņa to jau būtu varējusi to izdarīt, – teica puisis.

– Tas ir tavs tēvs, kurš tev to iedvesa,  bet varbūt mamma tomēr gribēja ar tevi tikties, bet viņai viņai nedeva šādu iespēju, sacīja vecmāmiņa.

– Lai gan mans tēvs ir stingrs, bet ne tik ļoti, tāpēc tas nevarēja notikt, – teica mazdēls un pauda, ka nevēlas neko vairāk dzirdēt par savu māti.

Lasi vēl: “Dod šurp savu pensiju un vācies prom no mūsu mājas!” – omītei paziņoja mazmeita, taču viņa nenojauta kā tas beigsies

Dmitrijs sēdēja savā istabā sliktā garastāvoklī, jo viņš atkal bija salamājies ar tēvu otrās izglītības dēļ. Lai atpūtinātu smadzenes, puisis nolēma satikties ar draugu Ļoņu. Dimitrijs piekrita satikties viņa mājās, jo gribēja redzēt drauga māsu Nastju.

Pēdējā laikā Nastja bija nodarbinājusi visas viņa domas – jauniete bija uzplaukusi un kļuvusi ļoti glīta.

– Sveika, Nastja, vai Ļoņa ir mājās? – Dmitrijs jautāja, kad jauniete viņam atvēra durvis.

– Sveiks, viņa tagad nav mājās, bet viņš man teica, ka atnāksi, tāpēc nāc iekšā, pagaidām vari viņu pagaidīt, – teica Nastja un ielaida puisi iekšā.

Dmitrijs apsēdās viesistabā uz dīvāna. Ieraugot Nastju, Dmitrija sirds spēcīgi dauzījās, jo viņš viņas klātbūtnē uzdzina patīkamu satraukumu. Pēc kāda laika jauniete sāka gatavoties iziešanai ārā.

– Nastja, vai tu kaut kur dosies?, – jautāja puisis.

– Vai tev ir draugs? – Dmitrijs bija pārsteigts

– Jā, ir, kāpēc gan ne? – Nastja smaidot jautāja.

= Protams var būt, es vienkārši agrāk to nezināju, sacīja Dmitrijs.

Pēc tam meitene turpināja posties. Puisis viņu uzmanīgi vēroja. Nastja vairākas reizes lūdza pārstāt uz viņu tik vērīgi skatīties, taču Dmitrijs nepārstāja to darīt.

– Tas ir viss, esmu sagatavojusies un dodos prom. Vai tu vēl gaidīsi Ļoņu? – jautāja Nastja.

– Droši vien es arī iešu, viņš ir pārāk ilgi neatgriežas, puisis atbildēja.

Dmitrijs atgriezās mājās sliktā garastāvoklī. Viņš jau divus gadus bija iemīlējies Nastjā, taču neatzinās savās jūtās. Tagad jaunais vīrietis saprata, ka atzīšanās ir novēlota un viņam bija jāatrod jauna mīlestība, lai aizmirstu iecerēto. Tomēr viņam bija ļoti grūti to pieņemt. Kādu laiku Dmitrijs mēģināja izvairīties no Nastjas. Bet vienu dienu viņš ieraudzīja viņu rūgti raudām.

– Nastja, kas noticis? Puisis satraukts jautāja.

– Šodien puisis mani pameta, sacīja jaunā sieviete.

Dmitrijs sāka mierināt Nastju. Viņa dvēselē atkal bija cerība, ka meitene spēs pieņemt viņa jūtas un viņš nolēma viņai uzrakstīt atzīšanās vēstuli. Viņš nolika to uz galda Nastjas mājoklī un kopš tās dienas sāka gaidīt atbildi.

Reiz Dmitrijs atgriezās mājās un ieraudzīja ne pārāk patīkamu ainu –  Poļinu  bija kopā ar citu vīrieti. Pēc tam viņš mēģināja par to pastāstīt tēvam, bet viņš pat neieklausījās dēlā.

Saruna

Sarunas laikā puisis pastāvēja uz savu taisnību, kas ļoti saniknoja tēvu, kurš teica:

-Tu un tava mamma esat vienādi – tu  tikai kaut ko izdomā, nevis saki patiesību. Ja tev Poļina nepatīk, tu varētu tā arī pateikt, nevis izdomāt muļķības, – stingrs savā nostājā bija tēvs.

– Nu, tēti, es saku patiesību, pauda dēls.

– Tā ir apmelošana, es viņam vienkārši nepatīku, un tas arī viss, kad tu neesi blakus, viņš pastāvīgi par mani ņirgājas, asarām birstot sacīja Poļina.

– Ko tu stāsti! – Dmitrijs bija pārsteigts par pamātes vārdiem.

– Vai tu par viņu ņirgājies? Lai tavas kājas nebūtu šajā mājā – Igors uzbļāva dēlam.

– Tātad tu viņai tici vairāk nekā man? Nu tad es pats neiebilstu pamest šo māju, – noskaldiīja Dmitrijs.

Pēc asās vārdu pārmaiņas Dmitrijs sakravāja mantas un devās pie vecmāmiņas. Omīte bija ļoti pārsteigta par negaidīto mazdēla ierašanos. Nākamajā dienā pēc atbraukšanas Dmitrijs sāka remontēt vecās kundzes mājokli. Tikām puisis pamanīja, ka vecmāmiņa visu dienu dīvaini uzvedas, un jau kuro naktī nes uz šķūni pārtiku un ūdeni. Viņš nolēma izsekot vecmāmuļu un bija šokēts par redzēto.

– Vecmāmiņ, ko tu baro šķūnī? Es tur redzēju kādu sievieti, kāpēc tu viņu tur turi? Ko tu no manis slēp? – jautāja mazdēls.

– Mazdēliņ, piedod, ka nepateicu tev uzreiz, tur atrodas tava māte, atbildēja sirmā sieviete.

– Tiešām mana mamma? – Dmitrijs bija pārsteigts.

– Jā, viņa bieži atbrauc pie manis. Es viņu slēpu, jo nezināju, kā tu uz to reaģēsi. Ir pienācis laiks pateikt patiesību, sacīja vecmāmiņa.

– Nu ko, stāsti man par to, ko es vēl nezinu, sacīja mazdēls.

– Mamma tevi pameta ne jau cita vīrieša dēļ. Viņai ļoti pasliktinājās veselība, ārsti teica, ka viņai nav palicis daudz laika ko dzīvot, tāpēc viņa negribēja tevi sāpināt ar šo ziņu. Pēc tam, kad mamma tavam tēvam pateica, ka aiziet pie cita, viņa patiesībā devās uz slimnīcu. Viņa bija smagā stāvoklī, tomēr spēja uzveikt slimību. Pēc atveseļošanās mamma atgriezās mājās, lai vīram visu pastāstītu, bet viņš pat neklausījās. Viņa gribēja ar tevi tikties, bet tavs tēvs pat to viņai to neļāva, – klāstīja vecmāmiņa.

Uzzinājis patiesību, Dmitrijs satikās ar māti. Viņi nodevās ilgām sarunām. Māte atvainojās dēlam, bet viņš teica, ka jau ir viņai piedevis.

Nākamajā dienā Marina un Dmitrijs devās pie tēva. Sākumā Igors pat negribēja viņos klausīties, taču pēc ilgas pārliecināšanas un pierādīšanas viņi viens otram atvainojās un samierinājās. Tagad Marina un Igors atkal ir kopā.

Vīrietis izšķīrās no Poļinas un izveidoja lieliskas attiecības gan ar dēlu, gan Marinu. Arī Dmitrijam viss izdevās, jo Nastja atbildēja uz viņa atzīšanos mīlestībā.