Kopš mazotnes mani audzināja manas mātes tante. Es saucu viņu par vecmāmiņu Ņinu.
Mana māte palika stāvoklī ar mani 16 gadu vecumā, viņas puisis, uzzinot šādus jaunumus, bija viņu pametis. Arī mana īstā vecmamma nebija labāka, viņa padzina savu gaidībās esošo meitu uz ielas, lai viņa nedarītu kaunu ģimenei. Ņinas tante deva manai mātei pajumti. Pēc dzemdībām māte centās mani noindēt. Par laimi, Ņinas tante laicīgi pārnāca no darba un paspēja mani izglābt.
Pēc šī atgadījuma Ņinas tante (kuru dēvēju par savu vecmāmiņu) padzina manu vieglprātīgu māti no mājām un audzinājusi mani patstāvīgi. Viņa mīlēja mani, rūpējās par mani un palīdzēja man mājasdarbu pildīšanā.
Es visādi centos palīdzēt viņai mājas solī. Ar laiku iemācījos uzkopt dzīvokli, mazgāt grīdas un traukus, gatavot vakariņas, lai atvieglotu viņas ikdienas darbu.
Ar izcilību pabeidzis augstskolu, es atvēru savu juridisko uzņēmumu. Sākumā gāja grūti, taču pamazām viss sakārtojās un es sāku labi pelnīt. Pāris gadus vēlāk es jau varēju nopirkt palielu māju, kur šobrīd dzīvoju kopā ar vecmāmiņu Ņinu. Reizēm mūs apciemo arī mana īstā vecmamma, esmu viņai piedevis.
Reiz pie manis uz darbu ieradās mana māte un sāka pieprasīt naudu. Viņa gribējusi, lai uzturu viņu. Māte apgalvoja, ka esmu viņai parādā par to, ka viņa ir laidusi mani pasaulē.
Saņemot atteikumu, viņa iesniedza tiesā uzturlīdzekļu prasību. Taču bija ne vien zaudējusi šo tiesas prāvu, bet viņai piesprieda izmaksāt man ievērojamu naudas kompensāciju par to, ka bija mani pametusi.
Pēc visiem šiem notikumiem vīrs bija viņu pametis un viņa palika bez iztikas līdzekļiem, tāpēc nevarēja atmaksāt man parādu. Taču man tāpat nekas nebija vajadzīgs no viņas.
Ar to vien nepietika, viņa bija pasākusi regulāri nākt pie manis uz ofisu un rīkoja tračus. Ņinas tante centās pierunāt mani piedot viņai, taču es to nespēju.
Tad es iepazinos ar kādu jauku meiteni, kas izaugusi bērnunamā, un kurai vispār nebija vecāku. Viņa pastāstīja man, cik tas ir grūti, dzīvot, nemaz neko nezinot par saviem vecākiem, vismaz to, vai tie ir dzīvi, vai miruši. Ar savu labsirdību mana meitene ir palīdzējusi man mainīt savus uzskatus.
Es apprecēju šo meiteni un pat atļāvu savai mātei dzīvot kopā ar mums. Māte ir pilnībā mainījusies, viņa bieži atvainojas par savu uzvedību un to, ka bija mani pametusi.
Ir jāprot piedot, tad arī jūsu dvēsele izjutīs atvieglojumu!
Avots: