Vienas mātes stāsts.
Es gulēju ar savu meitiņu pilsētas bērnu slimnīcā, meitai bija 17 dienas, bet tur palātas ar stikla sienām, tā ka var redzēt līdz pat koridora galam.
Kaimiņos izrādījās pamest bērniņi. Pats šis fakts jau bija briesmīgs. Bet personāla attieksme pret šiem pamestajiem bērniem nebija labāka. Neviens rokās neņēma, baroja tikai 2(!) reizes diennaktī ar kaut kādu drausmīgu pelēku maisījumu. Bērniem vienkārši ielika pudelīti gultiņā, un viņiem pašiem vajadzēja ēst. Iedomājaties – jaundzimušajiem!
Man bija neizsakāmi žēl slapjos, izsalkušos un nevienam nevajadzīgos mazuļus. Viens puisēns tā raudāja, ka aizsmaka un vienkārši atvērta mutīti, nespējot vairs izdvest ne skaņu.
Es to visu neizturēju, iegāju palātā, paņēmu puisēnu, pabaroju viņu ar savu krūts pienu, uzvilku pamperu, savas meitiņas apģērbu un iedomājaties, viņš aizmiga manās rokās…
Rezultātā es viņam atradu audžuvecākus, tagad viņam ir jau 7 gadi, un aug lielisks puisis. Pievērsiet uzmanību tiem, kas ir jums līdzās, varbūt arī jūs varēsiet izglābt kādam dzīvību.
Avots: