Kāpēc šajā pasaulē ir arvien mazāk laba? Tāpēc, ka katrs gaida pateicību un laimi uzreiz.
Mūsdienās cilvēki ļoti steidzas dzīvot un tāpēc visu laiku atrodas bailēs, ka viņu spēki tiks iztērēti tam, kas nav vajadzīgs viņiem pašiem. Mēs gaidām, ka pasaule mūsu priekšā klanīsies un dziedās serenādes, aizmirstot par to, ka mūsu galvenā misija – atnest kaut ko labu šajā dzīvē. Nevis ņemt, bet dot. Nevis paņemt, bet dāvināt.
Viena nabadzīga indiešu sieviete katru rītu cepa divus plāceņus. Vienu ģimenes locekļiem, bet otru nejaušam garāmgājējam. Otro plāceni viņa vienmēr novietoja uz palodzes, un ikviens garāmgājējs varēja to paņemt.
Katru dienu, kad sieviete novietoja plāceni uz palodzes, viņa noskaitīja lūgšanu par savu dēlu, kurš aizgāja no mājām meklēt labāku dzīvi. Vairāku mēnešu garumā māte neko nezināja par savu dēlu un vienmēr lūdza par viņa drošu atgriešanos.
Drīz viņa pamanīja, ka kāds vīrietis katru dienu atnāk un paņem otru plāceni. Bet pateicības vietā viņš tikai nosacīja: “Ļaunais, ko jūs darāt, paliek pie jums, bet labais atgriežas pie jums!” un turpināja savu ceļu.
Tā tas turpinājās dienu pēc dienas. Nesaņemot gaidītos pateicības vārdus, sieviete jutās apmānīta. “Katru dienu šis vīrs saka vienu un to pašu! Bet ko viņš ar to domā?”
Un reiz, būdama īpaši nokaitināta, viņa nolēma tam pielikt punktu. “Es atbrīvošos no šī pretīgā vīra!”, viņa sev sacīja un pievienoja indi otram plācenim.
Bet, kad viņa gatavojās to novietot uz palodzes, sievietes rokas notrīcēja. “Ko gan es daru?” – viņa nodomāja. Un nekavējoties iemeta saindēto plāceni ugunī, pagatavoja citu un novietoja to uz palodzes.
Vīrs kā parasti paņēma plāceni, atkārtojot tos pašus vārdus ko vienmēr un turpināja savu ceļu, nenojaušot par emocijām, kas plosījās sievietē.
Tajā pašā vakarā kāds pieklauvēja pie durvīm. Kad sieviete atvēra durvis, viņa ieraudzīja savu dēlu. Izskatījās viņš briesmīgi: izsalcis, tievs, vājš, saplēstā apģērbā.
Turpinājumu lasiet nākošajā lapā