Mammas terapija – mammas vārdu maģija

Psiholoģes un bloģeres Olgas Vaļajevas raksts par mammas izteikto vārdu maģiju – iespējams, pašu stiprāko maģiju bērna dzīvē, kas dziedē, ārstē un iedvesmo.

Laikā, kad mēs tikai uzsākām cīņu par mūsu vecāko dēlu, viens psihiatrs, bez visa tā dīvainā un ne īpaši veselīgā, pasniedza mums īstu dāvanu. Viņš pastāstīja mums par vienu Anglijā veiktu eksperimentu.

Slimojošu bērniņu mammas katru nakti veica pavisam vienkāršu rituālu. Pēc tam, kad bērns bija aizmidzis, viņas sagaidīja aktīvo miega fāzi, kas iestājas pēc apmēram 15 minūtēm. Bet pēc tam teica savam bērnam šos vienkāršos vārdus:

„Es tevi mīlu. Es lepojos ar tevi. Esmu ļoti priecīga, ka tu esi mans dēls. Tu man esi pats labākais dēls.”

Visām mammā bija iedalīts apmēram vienādi teksti.

Un šos bērnus salīdzināja ar citiem – ar analoģiskām diagnozēm, taču kuru mammas neko nečukstēja viņiem nakts aizsegā. Mazuļi, ka saņēma mammu naksnīgās atzīšanās mīlestībā, veseļojās daudz ātrāk. Lūk, kāda ir šī mātes maģija.

Un mēs praktiski uzreiz sākām to pielietot. Kur nu vēl vienkāršāk – atšķirībā no citiem terapijas veidiem, šis ir bezmaksas un vienmēr pa rokai. No sākuma es teicu to, kas bija ieteicams pēc scenārija. Pēc tam sāku improvizēt. Pagāja jau pieci gadi, bet es joprojām čukstu dažādus vārdus saviem puikām. Katram no viņiem un praktiski katru nakti.

Daņilam praktiski vairs nav autisma. Esmu pārliecināta, ka savu lomu nospēlēja arī mana naksnīgā čukstēšana. Ir vēl kas, ko būtu svarīgi apzināties – maģija strādā abos virzienos! Kaut ko svarīgu saņem gan bērniņš, gan viņa mamma. Lai gan katram tas „kaut kas svarīgs” ir savādāks.

Ko tas sniedz?

Tuvības sajūtu ar katru no bērniem.

Šī ir ne ar ko nesalīdzināmās sajūtas. Lai cik gadu viņiem nebūtu, miegā viņi līdzinās maziem eņģelīšiem. Dienas gaitā nav nemaz tik vienkārši viņus apskaut, vai paņemt uz rokām – viņiem jau ir pārāk daudz darāmā! Bet naktī es apskauju katru no viņiem, un pasaku to, kas ir svarīgs mums abiem. Un es jūtu, kā aug un nostiprinās mūsu saikne.

Individuālais laiks katram

Ikdienas steigā man ne vienmēr sanāk veltīt individuālo laiku katram. Visbiežāk mēs esam visi kopā, kā viena komanda. Spēlējam, runājam, ēdam – visu tikai kopā. Taču tieši šajā brīdī katrs no viņiem ir īpašs. Tieši tāpēc katram no viņiem es saku atšķirīgus vārdus. Vadoties pēc tā, ko tieši šobrīd gribētos un vajadzētu pateikt tieši šim bērniņam.

Es varu pateikt kaut ko svarīgu, kas netiks sadzirdēts pa dienu

Dienas mēdz būt dažādas. Reizēm informācijas pārpilnības vai saldumu dēļ bērni mēdz uzvesties ne visai labi, un tas sarežģī mūsu komunikāciju. Taču, kad naktī čukstu viņiem austiņā par to, cik ļoti es viņus mīlu, tas viss paliek pagātnē – visi strīdi, nesaprašanās un aizvainojumi.

Turpinājumu lasiet nākošajā lapā