Šis stāsts no sākuma var likties nedaudz parasts, tomēr šī stāsta beigās ir grūti valdīt emocijas un asaras.
Bija agrs rīts. Šodien ir brīvdiena – 8. marts. Es pamodos no modinātāja, saģērbos un, cenšoties nevienu nepamodināt, izgāju uz ielas un devos uz tirgu. Tikko bija pienācis pavasaris un ziemas atbalsis vēl virmoja gaisā, aukstais vējš centās iekļūt zem jakas.
Es gribēju nopirkt tieši pavasara ziedus, nevis banālas rozes, bet mimozas vai tulpes, jo pavasaris ir svētki. Pirms ienākšanas tirgū bija liels mimozu grozs. Tas ir tas, kas nepieciešams.
– Kur ir pārdevējs? – es sacīju, drebēdams no aukstuma.
– Viņa aizgāja un ieradīsies pēc 5 minūtēm, atbildēja sieviete, kura blakus pārdeva augļus.
Es gāju prom un aizdedzināju cigareti. Doma par to, kā manas meitenes (sieva un meita) būs laimīgas, saņemot ziedus, lika man pasmaidīt. Un tajā brīdī es pamanīju veco vīru.
Kaut kas mani piesaistīja viņa izskatā, varbūt viņa vecmodīgais un lāpītais apmetnis. Tas bija pārklāts ar plāksteriem, bet bija tīrs. Bikses arī bija ļoti vecas, taču uz tām bija gludinātas perfektas buktes. Zābaki ir tīri un pārklāti ar biezu apavu lakas kārtu, taču var redzēt, ka tie ir ļoti veci.
Viņā bija kaut kas..
Viņam bija vienkārša parastā veča seja, bet acīs bija redzams spēks un lepnums, diženums, neskatoties uz izskatu. Viņš drebēja aukstumā. No šī lepnā skatiena, neskatoties uz visiem apstākļiem, man kļuva viņa žēl. Viņā bija kaut kas… Kaut kas grūti aprakstāms vārdos.
Aukstais vējš turpināja pūst un es sāku salst, bet pārdevēja joprojām neatnāca. Es paskatījos uz veco vīru. Bija skaidrs, ka viņš nav alkoholiķis, bet vienkārši ļoti nabadzīgs un vecs vīrs. Tas bija cilvēks, kuru gandrīz sagrāva nabadzība, bet viņš turējās.
Beidzot ieradās arī pārdevēja
Vecais vīrs devās pie viņa un es stāvēju aiz viņa.
– Skaistule, cik maksā ziedi? – viņš klusā balsī jautāja
– Ej prom no šejienes, dzērāj! Ej prom no šejienes, citādi..!” – sieviete kliedza uz veco vīru
– Bet, mīļā, es neesmu alkoholiķis, un nelietoju nemaz. Es gribētu… vienu ziedu, zaru… Kāda ir cena? – klusi teica vecais vīrs.
Es stāvēju malā un redzēju, ka pār viņa vaigiem rit asaras.
– Hmm, viens zars! Tu domā, ka es te visu dienu stāvu, lai dalītu ziedus atsevišķi! – pārdevēja nervozēja
– Skaistule, lūdzu, nekliedz, tikai pasaki, cik tas maksā, – vecais klusi sacīja.
– Nu, nu… Tev, dzērāj, 50 rubļu par zaru, – sieviete ar ļoti nepatīkamu smaidu teica.
Viņas sejā parādījās augstprātīgs smaids. Vectēvs iebāza roku kabatā un, no aukstuma ar trīcošu roku, pasniedza pārdevējai nelielu saujiņu monētas.
– Mīļā, man ir tikai 26 rubļi. Varbūt vari man pārdot ziedu par 26 rubļiem? – vecais vīrs jautāja zemā, klusā balsī.
Es nekad neaizmirsīšu viņa acis. Tajās bija tik daudz pazemojumu, melanholijas, sāpju. Viņš trīcēja. Aukstums vai pazemojums… Es nezinu.
– Par 26 rubļiem! Hahaha! Tu jocīgs esi! Par 26 rubļiem tev tikai šāds salauzts kāts sanāk! – sieviete bļāva, – Na! Turi! Nes šo veco zaru savai dzērājai.
Veca cilvēka rokā, drebēdams no aukstuma, bija lauzts mimozas zars. Viņš mēģināja to novietot vertikāli, lai ziedi izskatītos normāli. Bet zieds nepaklausīja un noliecās. Un tad viņam acīs sariesās asaras. Vecais vīrs stāvēja ar lauztu mimozas zaru rokās un raudāja.
Es vairs izturēt nespēju
– Ko tu dari? – es iesaucos, savaldot vēlmi uzlikt pārdevējai galvā mimozas spaini. Es biju tik saniknots, ka šķiet, ka pārdevēja to sajuta un pat kļuva laipnāka.
Viņa stāvēja klusēdama un izbijusies paskatījās uz mani.
“Vectēv, pagaidi!,” es teicu, satverot vecā vīra roku.
– Tu vecā, cik tev maksā viss pušķis. Atbildi! – es nočukstēju.
– Nē… es…. ummm… – pārdevēja sāka muldēt
– Atbildiet ātri, es lūdzu pēdējo reizi!
– Nu… iespējams… apmēram 5000 rubļu
Vectēvs stāvēja un skatījās, nesaprotot, kas notiek.
Es iemetu naudu pārdevējai sejā, paķēru puķes un gribēju tās iedot vecajam vīram.
– Ņem, vectēv, apsveic savu sievieti – es saku, un man pār vaigiem rit asaras.
Arī vectēvs raudāja, pakratīja galvu kā atteikuma pazīmi un raudāja, iespraudis savu lūzušo zaru pie krūtīm…
Labi, vectētiņ, nāc man līdzi, es teicu. Un mēs gājām. Es nesu pušķi, vectēvs nesa savu salauzto mimozu. Mēs klusējām.
Pa ceļam es aizvedu vectēvu uz lielveikalu. Nopirku kūku un šampanieti. Pēkšņi es sapratu, ka nekad savām meitenēm nepirku ziedus.
– Klausies, vectētiņ, – es pagriezos pret viņu, – es pelnu, un šie 5000 man neko nedos. Šodien ir svētki. Lūk, paņem kūku un šampanieti un apsveic viņu, kā viņa to ir pelnījusi.
Mirklis bija aizkustinošs
Vecīša lūpas trīcēja un asaras lēnām lija pār vaigiem. Es vairs nevarēju mierīgi uz to paskatīties, un arī mani pārņēma asaras. Es piespiedu kārtā iegrūdu rokās ziedus, kūku un šampanieti. Viņš novērsās un devās uz izeju.
– Es… mēs… mēs ar viņu esam nodzīvojuši 35 gadus… kopā .. – vecais vīrs trīcošā balsī ierunājās, – Paldies, viņa būs tik laimīga! Jūs esat zelta cilvēks!”
[…] Lasi vēl: ”Vācies prom no šejienes, dzērāj!”, viņa kliedza uz opīti, bet kad es uzzināju visu stās… […]