Devāmies uz pamestu ciematu, kurā vēl nebijām bijuši. Par šo vietu un savām trofejām daudz bija stāstījuši paziņas, kuru aizraušanās ir senu priekšmetu meklēšana zemē. Ar vairākiem saviem atradumiem viņi ļoti lepojās.
Bet mums nebija lemts nokļūt šajā vietā, kamēr nebijām ieguvuši raktmobili! (tā mēs nodēvējām savu apvidus automobili UAZ ). Iegādājāmies lietotu automašīnu. Lai arī tā bija veca, bet visa tehniskā daļa bija lieliskā stāvoklī.
Ciemats, kurā nonācām, bija neliels. Diemžēl karš šai apdzīvotajai vietai nebija gājis secen. Vācu karaspēka atkāpšanās laikā iebrucēji to pilnībā nodedzināja, bet iedzīvotāji aizbēga mežā.
Vēlāk viņi atgriezās un uzcēla jaunas mājas. Pēc tam ciemats pastāvēja apmēram 50 gadus. Tagad no tā palikuši vien pamati, dzelzs gultu paliekas un dažādi sadzīves dzelzs izstrādājumi.
Mēģinājām pastaigāt pa augšu, taču, sasodīts, te bija tik daudz metālu atkritumu, vienkārši dzelžu kaudze, kurā bija ļoti grūti saskatīt
sīkus, krāsainus signālus. Tika nolemts izveidot grunts atradnes apskates bedri (šurfu) vienā no pamatu zonām.
Šis krāsainais signāls bija visai skaidrs, es to atklāju apmēram 40 cm dziļumā, varbūt mazliet mazāk. Kad ieraudzīju, tad mazliet paraku un man kļuva neomulīgi.
Lasi vēl: “Tu dzemdēsi tik ilgi, kamēr tiksim pie dēla” mīļākais paziņoja; Bet pēc 9 mēnešiem ģimenes dzīve sabruka
Tas bija F-1 tipa granātas detonators! Bīstams atradums, tiesa, tas nenostrādās šādā stāvoklī, taču skudriņas skrien pa muguru brīdī, kad turi rokās šādu priekšmetu.
Gredzens un svira ir pazuduši, visticamāk, sapuvuši, bet drošinātājs nedaudz deformējies. Vēl nedaudz paturējuši atradumu rokās, nofotografējām to, devāmies uz tuvējo upīti un iemetām bīstamo priekšmetu ūdenī, tā teikt, tālāk no grēka.
Lūk, kāds mums bija šurfs, it kā brīdinājums – nevajag te rakt! Protams, mēs neesam māņticīgi un turpinājām rakšanas darbus pie šiem pamatiem.