Taksometra vadītājs Vladimirs, nogādājis citu klientu pareizajā adresē, noguris paberzēja seju. “Tātad, ir pienācis laiks doties mājās,” vīrietis pie sevis sacīja.
Viņš saprata, ka vajadzētu atpūsties, paskatījās pulkstenī – pusčetri, un drīz atkal uz maiņu. Viņš strādāja ne tikai par taksometra vadītāju, lai piepelnītos, jo sieva Aļona bija dzemdību atvaļinājumā.
Pārim nesen piedzima otrs dēls Andrejs, bet vecākajam Vaņam jau bija 5 gadi, un viņš bija neliela tēva kopija. Aļona ļoti gaidīja savu otro bērniņu, viņa cerēja uz meitiņu, bet atkal piedzima dēls.
Vladimirs pasmaidīja, tikai noplātīja rokas.
– Nu atvainojos, ka man ar meitenēm nesokas, laikam neesmu juvelieris.
Aļona tikai pamāja ar galvu.
– Labi, 2-0 tavā labā, lai gan paturi prātā, es ļoti gribēju meitiņu.
– Nākamreiz tiksim pēc viņas, – Vladimirs smaidot teica.
– Nu nē, man pietiek, puikas taču jāuzstutē uz kājām.
Volodja visu laiku centās uzlabot ģimenes finanšu stāvokli, pastāvīgi piestrādājot par taksistu. Vienā no maiņām vīrietis nogriezās uz šosejas, kas veda uz mājām. Pēkšņi laternu gaismā uzplaiksnīja sievietes figūra. Viņa gāja lēnām, nesot sporta somu.
Vladimirs apstājās blakus svešiniecei un vaicāja:
– Kur es varu jūs aizvest? Sāk līt un nav laiks pastaigām, sēdieties automašīnā, es jūs aizvedīšu, kur vajag.
– Bet man nav naudas, – teica sieviete.
– Sēdieties, es jūs aizvedīšu bez maksas, – Vladimirs teica.
Sieviete apsēdās aizmugurējā sēdeklī. Viņa bija manāmi nervoza un nebilda ne vārda. Pilnīgā klusumā viņi brauca uz autoostu. Sieviete viņam neskaidri pateicās, izkāpa no mašīnas un ņiprā solī pazuda tumsā. Vladimiram sieviete šķita dīvaina, viņš devās mājās.
Kad vīrietis novietoja automašīnu pie mājas, viņš paskatījās uz aizmugurējo sēdekli un ieraudzīja lielu somu.
Lasi vēl: Zvejnieks bija pārsteigts, kad pie krasta atrada izskalotu vecu kasti. Kad atvēra to, viņš nudien pārbijās
– Kāda izklaidīga dāma, tagad, laikam, skraida pa staciju un meklē somu. Nu kā var aizmirst tik lielu bagāžu, – vīrietis sprieda.
Vladimirs griezās atpakaļ un brauca atpakaļ uz autoostu, domādams, ka svešiniece joprojām ir tur. Pēkšņi viņš izdzirdēja zīdaiņa raudas. Vīrietis strauji nobremzēju un izkāpa no mašīnas. Atverot durvis, vīrietis ieraudzīja, ka soma kustas. Vladimirs saprata, ka somā ir bērns. Viņš ne reizi vien apskraidīja visu autoostu, taču sieviete, kuru viņš atveda, nekur nebija atrodama.
Tad Vladimirs steidzās mājās. Aļona jau bija noraizējusies, kāpēc vīrs tik ilgi nenāk mājās. Vladimirs ienāca mājās noguris un ar svešu somu rokās.
– Kas noticis, kas tā tev par somu, kāpēc tik ilgi? – Aļona apbēra vīru ar jautājumiem.
– Lūk, paskaties, – Vladimirs teica.
Aļona paņēma bērnu rokās.
Autiņos viņa atradu zīmīti. Tur bija rakstīts, ka meiteni sauc Jevgeņija un minēts viņas dzimšanas datums.
– Viņa ir tikai divas nedēļas jaunāka par mūsu Andreju.
Aļona pabaroja mazuli un nomazgāja.
Vladimirs jautāja sievai: Ko mēs iesāksim?
– Tu tagad paēd un ej gulēt, bet no rīta dosimies uz policiju, un tur mēs visu noskaidrosim, – teica Aļona.
– Tu esi labsirdīgākā un gudrākā sieva pasaulē, pauda Vladimirs.
Pēc 20 minūtēm vīrs bija cieši aizmidzis, bet Aļona līdz rītam sēdēja rokās turot svešu bērnu, domājot par to, kas viņu sagaida dzīvē, cik daudz skumju un bēdu.
Policijā Vladimirs un Aļona ilgi sniedza paskaidrojumus, bet pēc tam bērniņu aizveda bērnu nama pārstāvji.
Pagāja nedēļa. Aļona nevarēja samierināties ar domu, ka abi ar vīru atstājuši bērnu likteņa varā.
– Volodja, ņemsim Žeņu pie sevis, adoptēsim, kur ir divi bērni, tur trīs, – teica Aļona.
Vladimirs bija ļoti priecīgs.
– Es arī gribēju ar tevi par to parunāt, bet neuzdrošinājos.
– Kāpēc? Aļona jautāja.
– Visi mājsaimniecības darbi gulsies uz tevi, bērnu audzināšana ir vissvarīgākā lieta, tev būs ļoti grūti, bet man būs smagi jāstrādā – ģimene būs liela. Bet Dievs dod diviem, dos trim, visi nedaudz paaugsies, sūtīsim bērnudārzā, tad būs vieglāk.
– Es tik ļoti gribēju meiteni, un tad viņa parādījās, un mēs nekavējoties viņu pametām, tas ir nepareizi, sacīja sieviete. Volodja, noskaidrosim, kas jādara, lai Žeņu adoptētu, ļauj viņai dzīvot pie mums.
Kopš tā laika ir pagājuši 30 gadi. Visa lielā ģimene bija sapulcējusies pie liela galda, lai apsveiktu vecākus kāzu gadadienā.
Vecākais dēls Ivans ieradās ar sievu un divām meitām, jaunākais Andrejs ar sievu un dēlu, vecāku dievinātā un mīļotā meita Jevgēņija, kas bija kļuvusi par slavenu aktrisi un televīzijas raidījumu vadītāju. Viņa nesen apprecējās un gaidīja bērniņu. Vīrs Igors no sievas neatkāpās ne soli.
“Paldies, bērni, nebiju domājis, ka vecumdienās mums būs tik liela māja ar visām ērtībām un dārzu,” sacīja Vladimirs. Mēs visu mūžu esam dzīvojuši dzīvoklī un visu laiku apņojām par tādu māju kā šī.
-Tēti, mammu, man jums ir pārsteigums, – teica Ženja.
– Igor, filmēšanas grupa jau ir klāt, ej sagaidi.
– Šodien ēterā ir jūsu mīļākā programma “Manas mājas, mana ģimene ciemojas pie jums” – teica diktors.
– Puiši gribēja tevi intervēt, bet es nolēmu, ka pati to darīšu mūsu mājā, ģimenes lokā, īpaši tāpēc, ka jums ir kāzu jubileja un piedodiet, ka nebrīdināju.
Sākās raidījums, televīzijas vadītājs runāja par ģimeni, par bērniem. Uzreiz bija redzams, cik stipri šī ģimene mīl viens otru. TV vadītājs uzdeva Jevgeņijai jautājumu:
– Vai tā ir taisnība, ka reiz bioloģiskā māte jūs bioloģiskā māte atstāja jūs taksometrā?
– Jā, bija tāda sieviete, bet es viņu neuzskatu par māti, man ir tikai viena māmiņa – mana mīļotā māte Aļona. Šeit viņa ir, un mans tētis Volodja arī ir, – sacīja meita. Man ir arī mani brāļi, šeit ir mana ģimene un nekad nav bijusi cita.
– Mammu un tēti, apsveicu jūs jubilejā un novēlu jums veselību, – sacīja Jevgēņija.
Tajā pašā laikā kādā slikti mēbelētā istabā sēdēja kāda vecāka gadagājuma sieviete un ar sausām lūpām kaut ko čukstēja.
– Tā biju es, kas tevi atstāja taksometrā. Man šķita, ka es nevaru rīkoties savādāk, tad mani gaidīja izredzes, mīlestība un laime, un tu tam visam biji traucēklis. Viss izgaisa kā dūmi. Tagad esmu vientuļa, slima un nevienam nevajadzīga, laime izrādījās mirāža, pēc kuras es dzinos, kam upurēju tevi. Piedod, ja vari.
Sieviete aizsedza seju ar rokām un sāka raudāt.
[…] Večiņa ieraudzīja savu meitu televizorā raidījumā, aiztaisīja acis un sāka raudāt. Uzzinot … […]