Vecāki ir malači! Bet meitenītei atliek novēlēt stipru veselību!
Veicot ultrasonogrāfiju, tika atklāta visu iekšējo orgānu patoloģiskā palielināšanās, kā arī rociņu trūkums, acīmredzot tās nemaz neattīstījās.
Saņemot izmeklējumu rezultātus, ārste dusmīgi centās pierunāt vecākus atteikties no gaidāmā bērna.
„Tā būs ļoti smaga nasta visai atlikušai dzīvei, neesiet altruisti, jūs vēl varat dzemdēt veselus bērnus. Priekš kam jums ir vajadzīgas šādas problēmas? Vai jūs maz spējat iedomāties, cik lielas naudas summas jums nāksies izdot par zālēm? Un tās nāksies pirkt līdz pat jūsu bērna dzīves beigām!”
Oļesja raudāja, bet Jevgēnijs centās savaldīties, cik vien spēka saspiežot rokas dūrēs.
„Ja piekritīsiet veikt mākslīgās dzemdības, visas jūsu mocības beigsies nemaz īsti nepaspējot sākties!” daktere centās pārliecināt.„Nē!” Oļesja pilnīgi apjuka, izdzirdot negaidīti asu un dusmīgu Jevgēnija balsi. „Mēs nekad nepiekritīsim grūtniecības pārtraukšanai!” Un viņa piekrītoši pamāja ar galvu… „Labi, tā būs tikai jūsu pašu nasta un atbildība,” ārste iedeva viņiem iesnieguma formu, „vienkārši aizpildiet un parakstieties. Mēs esam informējuši jūs par iespējamām sekām. Tālāk nekādu pretenziju mūsu slimnīcai.”
Un sācies pats briesmīgākais laiks viņu mūžā – ilgi mokošā neziņā pavadīti mēneši. Oļesja praktiski negāja nost no loga, visu laiku vēroja smilšu kastē spēlējošos bērnus. „Bet mūsu dēliņš tā arī nespēs paņemt rokās bumbu… vai arī apskaut mīļoto meiteni… vai arī vienkārši savelt sniega piku… viņš vispār neko nespēs,” šādas doma nelika viņai mieru.
Jevgēnijs gan centās kliedēt šādas domas ar darbiem, pats uztaisīja bērna gultiņu, ar mīkstu audumu pārvilka visus asus stūrus, paslēpa visus asus priekšmetus, sapirka dažādas grāmatas un pilnībā nodevās to studēšanai.
Taču bija pienākusi tieši tā diena, kad aiz loga valdīja sals, bet kādā pavisam parastajā, mazajā dzīvoklītī kādai ģimenei tā kļuva par īstu pavērsienu – Oļesjai bija nogājuši ūdeņi.
Jevgēnijs momentāli aizveda sievu uz dzemdību namu, ārsti gan lika viņam uzgaidīt ārpusē, bet viņš tik ļoti vēlējies palikt pie viņas, turot viņas roku.
Jevgēnijs izgāja ārā, notrauca sniegu no soliņa, apsēdās un, gaidot brīnumu, sāka lūgties, tik patiesi, cik vien to spēja.
Turpinājumu lasiet nākošajā lapā