Atstājām meitu ciemoties pie vecmāmiņas, bet pat atvadīties nepaspējām līdz sākās kas prātam neaptverams

Jau pa ceļam mums ar sievu  izcēlās strīds. Ne jau par dzīvi, bet sirdsapziņu. Mēs kašķējāmies veselu stundu, kamēr meita gulēja aizmugurējā sēdeklī. Darba kārtībā bija viens jautājums .. Kā labāk uz laiku atstāt meitu pie omītes un doties prom bez bažām…

Pirms pāris nedēļām uzzinājām, ka ar savu uzvedību nodarām neatgriezenisku kaitējumu. Un diviem cilvēkiem uzreiz – meitai un viņas vecmāmiņai. Tas, ka mēs viņas nekad neatstājam divatā un nedodam iespēju sazināties savā, īpašā veidā.

Apzinoties šo problēmu, tika pieņemts izšķirošs un neatgriezenisks lēmums paņemt abas un aizvest uz ciemu, kur baudīt dabu un komunikāciju vienai ar otru.

Un tad pienāca šis brīdis, lai arī cik tas ir biedējoši. Tomēr šī bija pirmā reize, kad meita nebūs kopā ar māti un tēvu. Un tas nebūs uz pāris stundām, bet veselām divām naktīm un trim dienām.

Meitas ceļojuma somu šim laikam sakomplektējām tādu, lai ar to varētu mēnesi nodzīvot taigā ziemā un neko sev neliegt. Nodrošinājām visu. No pēkšņas snigšanas līdz svelmainam karstumam.

Lasi vēl: Kad kaimiņi saprata, ka kliedziens nāk no sievietes somas, viņi nekavējoties rīkojās un taisīja to vaļā

Pa ceļam mēs ar sievu sastrīdējāmies par to, kā labāk atvadīties no meitas un doties prom.

Sieva gribēja aizbraukt angļu stilā, neatvadoties. Novērst meitiņas uzmanību, ielekt automašīnā un pazust aiz horizonta. Tomēr viltība ir sievietes būtības neatņemama sastāvdaļa. Es savukārt gribēju saskaņā ar visiem cilvēku attiecību kanoniem atvadīties, paskaidrot situāciju un doties prom, pamājot ar roku pa automobiļa logu.

Šī ķīvēšanās ilga gandrīz visu ceļu un turpinājās arī pēc ierašanās galamērķī. Pavaicājām padomu gudrākām sievietēm – vecmāmiņai un vecvecmāmiņai. Un abas nostājās sievas pusē. Kurš gan par to šaubītos… Iekšējās sirdsapziņas mokas nebeidzās līdz pēdējai minūtei pirms mūsu aizbraukšanas.

Kamēr meita ēda ogas tieši no dārza, mēs – vecāki vienkārši pazudām tālēs zilajās.

Katram gadījumam es apmetu septiņus apļus ap ciematu, gaidot trauksmes zvana signālu un nepieciešamību atgriezties, lai nomierinātu meitu. Bet nē, manas bailes nepiepildījās.

Pa ceļam tomēr vairākas reizes piezvanīju, lai noskaidrotu, kā meitiņai klājas, taču man tikai  palūdza būt uzmanīgam uz ceļu un bez iemesla neuztraukties.

Pilnībā nomierinājos tikai tad, kad desmitos vakarā vecmāmiņa atsūtīja man uz telefona bildi, kurā mana drostaliņa bija redzama saldi guļam mīkstā spalvu gultā.

Iesaki šo rakstu citiem!
loading...

COMMENTS

Pievienot komentāru