”Tiklīdz tu dzemdēsi bērnu, mēs tev viņu atņemsim”, kliedza vīramāte. Lūk, kā viss beidzās! Man asaras birst

Kad apprecējos ar Deividu, es lieliski apzinājos, kādā ģimenē iekļūšu. Ka man ar kaut ko jāsamierinās, jāiemācās kaut kur paklusēt, uz kaut ko pievērt acis. Mīlestība ar mums dara brīnumus, un tajā dzīves brīdī es biju akla un muļķīgi ticēju, ka varu tikt galā ar visu.

Kad mani vecāki uzzināja, ka tiekos ar gruzīnu, viņi bija ļoti piesardzīgi, bet es viņiem apliecināju, ka Deivids uzauga šeit, un visa viņa ģimene dzīvo kopā ar mums, mūsu pilsētā, un ka mana dzīve nemainīsies. Es ļoti ilgi kavēju tikšanās brīdi ar Deivida vecākiem, vienmēr atradu duci iemeslu, un tagad es saprotu, ka augstākie spēki man deva zīmes..

Arī mani vecāki ātrāk gribēja ar viņiem iepazīties, mamma teica, ka nomierināsies tikai tad, kad uzzinās visu par viņa ģimeni. Kad Dāvids mani bildināja, viņš smejoties teica: ”Viss, tu tagad no manis prom netiksi”.

Beidzot bija pienākusi diena, kad bija jāiepazīstas ar viņa vecākiem. Savādi, bet vecāki atrada kopīgu valodu, un es uzelpoju. Mamma arī. Pēc kāzām īrējām dzīvokli, un Deivida mamma sāka mūs apciemot gandrīz katru dienu, sākumā domāju, ka viņai varētu pietrūkt dēla, bet viņa ieradās tikai tad, kad viņa nebija mājās.

Mēģināju saprast kāpēc: varbūt viņa gribēja mani pieķert neuzticībā, vai arī viņa domāja mani atrast netīrā mājā, bet manā galvā griezās desmitiem iemeslu.

Lasi vēl: Atstājām meitu ciemoties pie vecmāmiņas, bet pat atvadīties nepaspējām līdz sākās kas prātam neaptverams

Pēc diviem mēnešiem es uzzināju, ka esmu stāvoklī, taču lūdzu Deividu par to pagaidām nevienam nestāstīt. Medmāsa, kas uzraudzīja manu grūtniecību, izrādījās manas vīramātes draudzene un, protams, viņa viņai visu izstāstīja.

Pēc tam vīramāte pārstāja pat sveicināties ar mani, Deivids viņai paskaidroja iemeslu, kāpēc mēs nolēmām nevienam par šīm ziņām nestāstīt, bet viņa mūs vienkārši nedzirdēja.

Kad biju astotajā grūtniecības mēnesī, mūsu mājā ieradās Deivida mamma, kā vienmēr ar savu neapmierināto skatienu. Pēc piecu minūšu klusuma viņa kliedza: ”Ko tu domāji, kā tu dzemdēsi, mēs tavu bērnu tev atņemsim?”.

Viņa turpināja kliegt: ”Ja tā būtu, tad es tev tā arī pateiktu – kad tu dzemdēsi, mēs tev atņemsim bērnu!”. Es viņai paskaidroju, ka šis nebija tas iemesls kādēļ mēs par grūtniecību klusējām. Esmu māņticīga. Vīramāte pāris dienas dusmojās, nerunāja ar mums, taču beigu beigās mūsu attiecības uzlabojās.

Viņa bija tik laimīga, kad bērniņš piedzima. Pirmo reizi redzēju viņu tā smaidām. Man pat asaras sariesās. Tas bija ļoti aizkustinoši. Nekas nebija mainījies, tikai mūsu mīlestība auga plašumā.

Iesaki šo rakstu citiem!
loading...

COMMENTS

Pievienot komentāru