Bieži vien rakstu publikācijas par to, ka mūsdienu bērni ir “sabojāti”, neatbilst audzināšanas kritērijiem, kurus mēs, pieaugušie, uzskatām par pareiziem, kā arī bieži dusmojas uz vecākiem un reizēm kliedz, ka nepiedos viņiem un vispār viņus ienīst.
Jā, bieži vien šādas “mīļas” atzīšanās nav pamatotas. Un sabojāts bērns ienīst vecākus tikai tāpēc, ka viņi nenopērk viņam kārtējo kanēļmaizīti, raksta kāda blogere, psiholoģijas eksperte.
Bet ir arī citi gadījumi. Pieaugušo rīcība, kas bērnam patiešām nodara garīgas traumas. Kļūstot pieaudzis, bērns, iespējams, sapratīs vecāku rīcības iemeslus, bet nekad nepiedos.
Neizpildīti solījumi
Ja solījumu nav iespējams izpildīt, tad labāk to nedot. Tā ir patiesība, kuru paši pieaugušie mums ieaudzina kopš bērnības, vai ne? Un viņi to atkārto bērnam atkal un atkal, pieprasot, lai viņš turētu savus solījumus.
Tomēr pieaugušie paši bieži vien neizpilda savus solījumus un vienmēr atrod attaisnojumu: viņiem nesanāca, radās kaut kādi traucēkļi un vispār – taviem vecākiem ir tik daudz problēmu, ko tu, sīkais, vēl bāzies virsū, esi taču saprotošāks.
Mans labs paziņa joprojām nav piedevis savam tēvam, kurš bija solījis viņu vest pārgājienā saistībā ar skolas gaitu uzsākšanu. Tēvs bija teicis dēlam, ka viņi kopā vārīšot zupu no pašu noķertām zivīm un nakšņošot teltī.
Puisis pabeidza skolu, bet viņa tēvs tā arī neaizveda viņu pārgājienā. Kamēr zēns bija mazs, viņš naivi mēdza tētim atgādināt par solīto, bet tas viņam tikai uzkliedza: “Man darba ir pāri galvai, ko tu mācies virsū, nav laika!”
Tēvam joprojām nav skaidrs, kāpēc nenotikušais pārgājiens dēlam ir sagādājis tik daudz sāpju. Reiz jau pieaugušais vīrietis sarunā ar tēvu pārmeta par savulaik neturēto solījumu. Un ko jūs domājat? Tēvs nokaunināja dēlu un vēl izmeta frāzi: “Kā tu vari būt tik ļaunatminīgs?”
Lasi vēl: Bīstamas slimības, kuras tiek pārmantotas. Daba “nokopē” no vecākiem un bērniem nodod
Necienīga pieaugušo attieksme pret saviem bērniem
Jā, es zinu, tagad daudzi būs sašutuši un teiks: kāpēc gan mums būtu jāciena bērni, viņi taču ir mazi! Tā domā daudz vairāk cilvēku, nekā varētu šķist pirmajā acu uzmetienā.
Cik gan daudz ir tādu vecāku, kas izturas pret saviem bērniem pat ar zināmu nicinājumu, sakot: kad izaugsi, kļūsi par cilvēku, tad runāsim kā līdzīgs ar līdzīgu,bet pagaidām, škic, mazais!
Cik gan daudz ir vecāku, kuri nerespektē bērnu paveiktos darbiņus, nenovērtē bērnu vēlmi palīdzēt un pat nenojauš, cik svarīgi ir uzslavēt, nevis smieties, kad bērns atrāda tētim un mammai savus zīmējumus vai rokdarbus.